Somijas gadījumā šī attieksmes maiņa ir īpaši zīmīga, jo Helsinku attiecību (lai arī nebūt ne brīvprātīgi izveidojušos) ar PSRS un vēlāk arī Krieviju modelis bieži tiek uzskatīts par veiksmīgu un ekonomiski izdevīgu blakus pastāvēšanas piemēru. Kā liecina socioloģiskās aptaujas, pret šādu blakus pastāvēšanu ilgstoši pretenziju nebija arī Somijas sabiedrības vairākumam, kas neatbalstīja valsts pievienošanos NATO. Atbilstīgi publiski pieejamiem datiem laikā no 2002. gada līdz pagājušajam gadam dalības Ziemeļatlantijas aliansē pretinieku skaits konstanti pārsniedza 50%, svārstoties 53–68% robežās. Situācijās, kad Krievija izvērsa militāras aktivitātes, kā 2008. gada augusta karš Gruzijā un 2014.–2015. gada notikumi Ukrainā un Sīrijā, šie rādītāji mazinājās, tomēr nekad nenoslīdēja zem 50%. Zviedrijā skaitļi ir mazāki un vienmēr ir bijis liels skaits iedzīvotāju bez konkrēta viedokļa, tomēr arī tur līdz pat šā gada janvārim dalības NATO pretinieku tradicionāli bija vairāk nekā atbalstītāju.
Šā gada janvārī, jau pēc Maskavas paziņojuma, ka tai ir nepieņemama NATO tālāka paplašināšanās austrumu virzienā un uz to tiks atbildēts ar "militāri tehniskām metodēm", aptaujas jau liecināja, ka 51% zviedru un 48% somu ir par dalību Ziemeļatlantijas aliansē. Savukārt aptauja Somijā, kas veikta vienlaikus ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, rāda, ka dalību NATO atbalsta 53% Somijas iedzīvotāju. Maskavas kategoriskums un agresīvās darbības, iedzīvotāju noskaņojuma maiņa, pieaugot bažām par savu drošību, Rietumu kopējie jaunie naratīvi un vēl citi faktori šobrīd arī noveduši pie situācijas, kas vēl nesen šķita grūti iedomājama. Abu Ziemeļvalstu parlamentos vairs ne ar iepriekš zināmu (noraidošu) iznākumu tiek skatīts jautājums par pievienošanos NATO. Būtiska nianse ir arī tas, ka Somija un Zviedrija NATO jautājumā vienmēr ir skatījušās viena uz otru un pievienošanos aliansei ir pieļāvušas tikai abas vienlaikus, un arī šobrīd var teikt, ka tās virza uz priekšu viena otru.
Vienlaikus, lai arī militāri tehniskajā ziņā nedz Somijai, nedz Zviedrijai nav problēmu iekļauties aliansē, bet politiskos standartus ir neērti pat pieminēt, galīgais lēmums acīmredzami vēl ne tuvu nav pieņemts. Iespējamā dalība NATO tiks diskutēta vairākās kārtās, ņemot vērā dažādus pozitīvos un negatīvos aspektus. Oficiāla neitralitāte nodrošina ievērojamas politiskās un arī ekonomiskās dividendes, kuras pievienošanās NATO gadījumā nāksies zaudēt, dienaskārtībā nešaubīgi parādīsies jautājums par abu valstu militārās industrijas nākotni u. c. tēmas. Galīgā izvēle, protams, ir pašu mūsu kaimiņu ziņā, tomēr gribas ticēt, ka tā būs par labu drošībai.