Un nu Covid-19 krīzes brīdī tieši šie – apdalītie un nokauninātie – cilvēki izrādās svarīgākais atslēgas posms, lai valsti un nāciju kaut cik pasargātu no ekonomiskās un humānās katastrofas.
Taču, lasot sociālajos tīklos izteikti absurdos politiķu "domugraudus" par sabiedrības un katra indivīda īpašo atbildību, lai mazinātu pagaidām nekontrolējamās sērgas ietekmi, tikai nostiprinās pārliecība, ka valdībai tieši tāpat kā Saeimai nav un, visticamāk, arī nebūs kvalitatīvu ideju un reālu plānu, kā maksimāli efektīvi rīkoties uzreiz vairākos virzienos – veselības, sociālajā un ekonomiskajā.
Protams, taisnības labad jāatzīst, ka Finanšu ministrijas piedāvājums ekonomikas krīzes novēršanai kopumā ir vismaz kaut kāds plāns, kas varētu mazināt kritiena atsitienu valsts tautsaimniecībā kopumā. Taču arī tas vismaz pagaidām ir diezgan neskaidrs, tajā skaitā īsti neatbildot uz jautājumu, kā valdība plāno nodrošināt, lai nevis dažas, bet visas nozares varētu rēķināties, ka X stundā konkrētais uzņēmums un tā darbinieki nepaliks bez iztikas līdzekļiem.
Patiešām ļoti gribētos, lai politiķu piesauktais "rezerves miljards" nepazustu atsevišķās kabatās, bet palīdzētu visiem (uzsveru – visiem!) "pārziemot" ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem.
Un, starp citu, patiesībā mazliet mulsina, ka šajā globālajā krīzē kā teju labdarība tiek pasniegta ziņa, ka bankas esot gatavas nodrošināt tā sauktās kredītu brīvdienas uz dažiem mēnešiem tiem, kuri būs nonākuši finanšu grūtībās. Taču te ir kāda nianse – "brīvdienas" varētu būt pamata summai, kamēr procentu maksājumus jāturpina maksāt. Bet no kā cilvēks maksās šos procentus, ja viņam nebūs naudas? Turklāt jebkurā gadījumā banka jau nu nepaliks zaudētājos – "brīvdienām" beidzoties, kredītņēmējam būs jāturpina maksāt gan pamatsummu, gan arī procentus. Rezultāts – kopējā maksājamā summa aizņēmējam būs vēl lielāka.
Diemžēl kopējās krīzes kontekstā izgaismojas vēl kāda nianse – Eiropas Savienības administrācijas atbildība pret ES dalībvalstīm. Patlaban redzams, ka katra ES dalībvalsts individuāli cenšas pārvarēt krīzi, meklē instrumentus, risinājumus, eksperimentē, kļūdās, sasniedz lielāku vai mazāku efektu. Taču teju divus mēnešus ir sajūta, ka ES, kas "miera laikos" tik centīgi kritizēja un arī sodīja pat par nepareizu gurķa izliekumu, reālā krīzē izrādās nekas vairāk kā par mūsu nodokļu naudu labi atalgotu, bet nekam nederīgu birokrātu klubiņš.
Itamars Toledano
Josis
Pareizaisvirsraksts