Lai arī vizītes rangs ne tuvu nebija pats augstākais, tā uzreiz vairāku iemeslu dēļ piesaistīja lielu uzmanību.
Pirmkārt, Nulanda savas iepriekšējās pieredzes dēļ ASV patlabanējās varas struktūrās tiek uzskatīta par vienu no diviem galvenajiem speciālistiem Krievijas jautājumā (otrs ir Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors Viljams Bērnss, kura tagadējais amats nav īpaši piemērots diplomātisku sarunu risināšanai), otrkārt – viņa ir plaši zināma ar savu līdzdalību 2014. gada notikumos Ukrainā. Bez tam Nulanda atradās Krievijas sankcijām pakļauto ASV amatpersonu sarakstā, un pirms viņas brauciena uz Maskavu notika ilgas sarunas par nosacījumiem, ar kādiem Nulandai tiks ļauts ierasties Krievijā.
Šo un citu Nulandas biogrāfijas nianšu dēļ braucienam uz Maskavu tika pievērsta nesamērīgi liela uzmanība, tostarp izskanēja daudzas spekulācijas, ka amatpersona Krievijā ieradusies vai nu "pārdot" Ukrainu, vai arī nesatricināmi aizstāvēt Kijevu no Maskavas agresijas. Ukrainas jautājumam sarunās, protams, tika atvēlēta nebūt ne pēdējā vieta, tomēr galvenais mērķis bija diplomātisko priekšdarbu veikšana pirms provizoriski šā gada decembrī gaidāmās ASV prezidenta Džo Baidena un Krievijas līdera Vladimira Putina tikšanās. Ar tādu pašu mērķi uz ASV, jāpiebilst, devās līdzvērtīga ranga Krievijas diplomāts, tomēr informācija par šo vizīti nepiesaistīja gandrīz nekādu uzmanību.
Kādas vienošanās tika vai netika panāktas no īsajiem un nekonkrētajiem oficiālajiem paziņojumiem, tikmēr nav saprotams, kas arī ir loģiski. Prezidentu tikšanās dienaskārtība vēl tikai tiek saskaņota. Par prioritārām tiek uzskatītas tādas tēmas kā ASV un Krievijas diplomātisko attiecību atjaunošana kaut vai līdz abpusēji pieņemamam līmenim, klimata jautājumi un iespējamās vienošanas par kontroli pār abu pušu stratēģisko bruņojumu. Pats galvenais ASV diplomātijas mērķis gan ir vēl cits – panākt no Krievijas vismaz neitralitāti aizvien lielākus apgriezienus uzņemošajā ASV un Ķīnas ģeopolitiskajā konfliktā.
Tieši Pekina Vašingtonā ir atzīta par ASV galveno ģeopolitisko pretinieku, un tās ierobežošanai tiek mobilizēti visi iespējamie spēki, resursi un sabiedrotie. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ar esošo mobilizāciju nepietiek, un konfrontācijas iznākums būs atkarīgs no tā, vai Vašingtonai izdosies panākt arī Indijas pievienošanos tā saucamajai demokrātiju aliansei (bet Indija centīgi vairās no šādas iespējas), kā arī no Krievijas nostājas.
Maskavai nekādas vēlēšanās atteikties no īpašām attiecībām ar Pekinu tikmēr nav, lai gan vienlaikus netiek izslēgta iespēja, ka šāda vēlēšanās nevarētu parādīties tālākā nākotnē. Protams, ja tiks piedāvāta atbilstīga cena ietekmes zonu pārzīmēšanas izskatā, kas vismaz daļai Austrumeiropas ir atklāti biedējoša perspektīva.