Baidena uzvara ASV prezidenta vēlēšanās nekādi nav samazinājusi iekšpolitisko spriedzi vai atrisinājusi kādas citas no būtiskām ASV iekšējām problēmām. Arī Tramps un konservatīvie, kā labi saprotams, nekur nav pazuduši, bet gan gatavojas revanšam vispirms 2022. gada starpvēlēšanās, bet pēc tam arī 2024. gada prezidenta vēlēšanās.
Attiecīgi turpinās bezkompromisa cīņa, kuras ietvaros kārtējo reizi ir izspēlēta Krievijas kārts.
Jāatgādina, ka Baidena intervija parādījās gandrīz uzreiz pēc tam, kad tika publiskota ASV nacionālās izlūkošanas direktora ziņojuma par pagājušā gada novembrī notikušajām ASV prezidenta vēlēšanām neslepenā daļa, kurā apgalvots, ka Krievija, lai arī tieši vēlēšanās nav iejaukusies, tomēr pēc Putina personiska rīkojuma īstenojusi kādas ''ietekmes operācijas'', lai atbalstītu bijušo prezidentu Donaldu Trampu, nomelnotu Baidenu un demokrātus, grautu sabiedrības uzticību vēlēšanu procesam u. c.
Secinājums izriet pats no sevis – Trampa atbalstītāji ir tieši un netieši Kremļa aģenti. Piekrišana apgalvojumam par ''slepkavu'' Putinu uz šāda fona ir tikai noslēdzošais otas triepiens kopainā.
Ne mazāk svarīgi, ka ASV un Krievijas attiecības atrodas punktā – zemākā nekā aukstā kara laikā, un neko īpaši sliktākas tās kļūt vairāk nevar, bet ASV rīcībā atlikušo sankciju arsenāls, ja arī kādam var nodarīt būtisku kaitējumu, tad galvenokārt apvienotajai Eiropai. Taču arī tikai ar nosacījumu, ka eiropieši piekrīt paššaustīties. Vēl sliktāk var būt tikai karš, kas starp divām pasaules vadošajām kodolvalstīm ir atklāti nereāls, un pastāv pārliecība, ka pat spēlēšana bez noteikumiem nekādas sekas neradīs.
Krievija līdz šim vismaz formāli arī ir centusies ievērot nerakstītos starptautiskās spēles noteikumus, kā arī ir demonstrējusi, ka nav gatava pilnīgai attiecību saraušanai ar Vašingtonu. Kas notiks gadījumā, ja Maskava uzskatīs, ka ASV prezidents ir pārkāpis pēdējās atlikušās robežas un sāks jau savu spēli bez noteikumiem, šobrīd var vienīgi minēt, taču skaidrs, ka neko labu tas nesola, it īpaši vispārējās globālās nestabilitātes periodā.
Viena lieta ir vārdu un izteicienu karš, kurā Putins nebūt nav sliktāks spēlētājs par Baidenu. Cita lieta, ka attiecību vēl lielāka saasinājuma rezultātā Krievijai nekas netraucēs ķerties pie represijām pret ''ārvalstu aģentiem'', kā valstī tiek dēvēta prorietumnieciskā nometne, pāriet pie savu pilsoņu interešu militāras ''aizstāvības'' Ukrainas austrumos, oficiāli pievienot sev Abhāziju un Dienvidosetiju, iesaldēt jau ratificēto Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līgumu vai pat vispār atteikties no tā u. c.
Un pats sliktākais, ka gājiena tiesības šajā gadījumā ir labvēlīgi piešķirtas Maskavai, kurai atliek vienīgi izlemt, cik stipri tā ir apvainojusies un ko no visa iepriekš minētā vēlas.