Fragments no intervijas:
Modes lieta Latvijā ir žēloties, cik te viss slikti. Daudzi joprojām pamet mūsu valsti. Jūs ejat pretējo ceļu – atjaunojat dzimtas īpašumu, tā apliecinot, ka redzat tam nākotni.
Kristīne. Jā, mums liekas, ka tas ir ļoti svarīgi būt šeit uz vietas. Latvijā esam apmēram 20 gadu, esam strādājuši uzņēmējdarbībā, mani dēli ir strādājuši dažādos uzņēmumos. Tagad esam pienākuši pie slēdziena, ka gribam izdarīt ko vairāk, un tas saistās ar mūsu dzimtas mājām Aučiem.
Kārlis. Mūsu tēvs tur bija savas bērnības vasaras pavadījis, mums bērnībā stāstīja, cik tur fantastiski. Kad turp pirmo reizi aizbraucām, viss bija nopostīts. Mūsu tēvs bija sajūsmā par atgriešanos, stāstīja, kur kas atrodas un kā mēs vasarās te dzīvosim.
Viņš visu skatīja pilnīgi citām acīm nekā jūs?
Kristīne. Jā, bērni pat negribēja iet pār slieksni, cik viss bija netīrs.
Kārlis. Tur kādas piecpadsmit ģimenes bija dzīvojušas. Bet laika gaitā visu pamazām sakopām. Tagad tiešām piepildās tā vīzija, kas tēvam bija, ka Ziemassvētkos visa lielā ģimene tur var pulcēties. Tagad gribam spert nākamo soli – atsevišķā ēkā iekārtot mūsu vecvectēva Jāņa Čakstes muzeju. Pārdevām daļu no īpašuma, kas mums ir Valdemāra ielā Rīgā, lai varētu līdzekļus ieguldīt Aučos, jo tas šķiet svarīgi mums visiem.
Kristīne. Šobrīd ir iekārtotas divas memoriālās istabas dzīvojamā ēkā, kur arī paši dzīvojam. Tas ir labi, mūsu tēvs savulaik gribēja, ka jātur durvis vaļā visiem latviešiem, kas grib braukt ciemos. Bet mums ģimene ir samērā liela, un tas ir tā kā necienīgi, ka apmeklētāji nāk faktiski dzīvojamā mājā. No rītiem atmostamies, pie mājas var jau stāvēt tūristu autobuss, un tad mēs nevaram viņus pietiekoši nopietni uzņemt. Esam iecerējuši muzeja daļu modernizēt un paplašināt. Pārbūvēsim vienu no ēkām, tā būs moderni būvēta, bet senatnīgā veidolā.
Muzejs jānodala no dzīvojamās vietas.
Kristīne. Jā, tas būtu nopietnāk. Šobrīd muzejam ir ap 2000 apmeklētājiem gadā. Tas ir daudz, jo īpaši ņemot vērā, ka nekur to nereklamējam.
Arī ieejas maksu neiekasējat.
Kārlis. Naudas iekasēšana nekad nav šķitusi svarīga. Tas jau nav bizness. Tas uzdevums, ko bez nekādas pelnīšanas gribam un arī uzskatām, ka mums vajag.
Kristīne. Tas ir mūsu ieguldījums sabiedrībā. Tas, ko gribam dot atpakaļ. Ne tikai vieta, ko fiziski apkopsim vecvectēva piemiņai, bet arī kas kalpos sabiedrības izglītošanai. Mums ir viena rūpe, un tā ir par demokrātiju. Tas mums laikam iedzimts gēnos. Mūsu vecvectēvs bija liels demokrāts, kā jūs zināt.
Demokrātija ir trausla lieta, tā vienmēr jākopj.
Tā jāpiepotē bērnos ļoti agri dzīvē. Tu vari teikt, ka esi demokrāts, bet tev ir arī jāuzvedas demokrātiski. Tas nenāk visiem dabīgi, pie tā jāpiestrādā. Mums ir tāda ideja, ka muzejs varētu būt kā demokrātijas skola. Būtu muzejs ar stāstu par Jāni Čaksti kā tādu, kā politiķi, kā viņš izauga, kāpēc viņš bija tik demokrātisks, tāpat, protams, par viņa dzimtu, jo tā atspoguļo visu latviešu tautu – tur ir koncentrācijas nometnes, Sibīrija, bēgšana uz Zviedriju utt.
Tagad pie mums brauc daudz jauniešu. Mēs viņiem varētu daudz plašāk pastāstīt par Čakstes idejām, demokrātiju, varbūt veidot arī ko vēl vairāk – seminārus, diskusijas, dienas nometnes. Ieceres lielas, bet, kā jau teicu, to nevar darīt, kamēr muzejs ir mājā, kurā dzīvojam.
Kad plānota muzeja atklāšana?
Kristīne. Tuvojas valsts simtgade. 14. septembrī Jānim Čakstem ir dzimšanas diena, to jau desmit gadu Aučos svinam ar stipendiju pasniegšanu Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentiem. Līdz ar to loģiski, ka jauno muzeju gribam atklāt 2018. gada 14. septembrī.
Visu sarunu ar pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmazbērniem lasiet laikraksta Diena trešdienas, 28.decembra, numurā!
gaidot Latvijas simtgadi