Pilnībā piekrītu premjeram, ka korupcija ir sērga, un tam, ka korupcijas perēklis ir jāiztīra un pilnībā jāizskauž. Taču īsti nevaru piekrist Kariņa definējumam, ka šīs sērgas aizvien esamības Latvijā pamatā ir teju vienīgi tās mantojums no okupācijas laikiem. Jā, sagruvušajā PSRS tiešām bija daudzas lietas, kuras it kā pienācās cilvēkiem, taču to varēja dabūt tikai tad, ja kādam apresnējušam nomenklatūras darbiniekam iešķieba kādu žūksni naudas vai kādu citu labumu.
Tomēr savā brīvā un neatkarīgā Latvijā dzīvojam vairāk nekā 30 gadu, no kuriem nu jau vairāk nekā 20 gadu aktīvajā politikā darbojas arī Krišjānis Kariņš, turklāt viņa pārstāvētais politiskais spēks visus šos 20 gadus ir bijis valdošajās koalīcijās, tostarp valdībās – premjeru, ekonomikas, iekšlietu un daudzos citos ietekmīgos amatos. Amatos, kas ļāva iniciēt un izveidot tādu sistēmu, lai korupcija šodien nebūtu tādā līmenī, kāda tā joprojām ir, aptverot faktiski jebkuru jomu un teju jebkuru valsts pārvaldes līmeni.
Jā, korupcija var notikt tikai tad, ja ir cilvēks, kurš gatavs korumpēt, un cilvēks, kurš ir gatavs korumpēties. Un var piekrist tēzei, ka katram jau blakus tiesībsargu nenostādīsi. Ir jāmainās visas sabiedrības domāšanai un attieksmei pret savu valsti, pret valsts pārvaldi, pret savu ģimeni un pašam pret sevi, lai spētu korupcijai pretnostatīt neiecietību pret to.
Taču atgriežoties pie premjera paustās atziņas – vēlreiz atļaušos atgādināt, ka viņš un viņa politiskais spēks pie varas Latvijā ir vairāk nekā 20 gadu, taču šajā laikā ar korupcijas apkarošanu tā īsti nav sekmējies.
Bet varbūt Kariņš varētu paskatīties uz sevi spogulī un godīgi vismaz pats sev atbildēt, vai iemesls tam nav politiķu nespēja vai negribēšana pareizi izlietot nodokļu maksātāju naudu, kā dēļ nozarēs dzīvo badā, tostarp tiesībaizsardzības joma. Protams, vieglāk ir sūkstīties un mētāties ar populistiskām frāzēm, nekā saņemties un strādāt efektīvi, ik dienu atceroties, ka politiķis ir nevis kungs, bet nodokļu maksātāja darba ņēmējs.
Bezjēdzīgas ir šādas premjera atklāsmes par okupācijas mantojumu un sērgām, ja visi zinām, ka šī sērga turpinājusi zelt premjera un viņa kolēģu politiskās karjeras laikā.
Īsāk sakot – nobadinātam policistam grūti uzveikt treknu korumpantu. Un ir nepieklājīgi policistu par to kaunināt.