Tā Baltkrievijā prognozējami bez vērā ņemamiem rezultātiem ir de facto noslēdzies opozīcijas formālās līderes Svetlanas Tihanovskas valsts prezidentam Aleksandram Lukašenko izvirzītais ultimāts, prasot viņa atkāpšanos. Neraugoties uz solījumiem, opozīcija tā arī nespēja nedz izvest ielās pietiekami pārliecinošu skaitu protestētāju, nedz sākt streikus visas valsts mērogā.
Šajā brīdī centieniem atstādināt Lukašenko varētu pielikt treknu punktu. Tomēr šādu notikumu attīstību acīm redzami ir nolēmis nepieļaut pats prezidents, kurš ir sācis līkumot, cenšoties nepildīt Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam doto solījumu veikt izmaiņas valsts konstitūcijā, bet pēc tam aiziet no varas. Un vēl virkni solījumu, ar ko joprojām ir pietiekami, lai opozīcija neieslīgtu pavisam dziļā pesimismā.
Vēl viens politiskais līderis ar spēju radīt problēmas pašam sev ir Moldovas prezidents Igors Dodons, kurš, būdams pārliecinošs valsts prezidenta vēlēšanu favorīts, pirmajā kārtā zaudēja savai galvenajai konkurentei Maijai Sandu. Tiesa, Dodons pat necentās mobilizēt savus piekritējus, no kuriem daudzi tā arī neaizgāja līdz vēlēšanu iecirkņiem, kamēr Sandu maksimāli mobilizēja atbalstītājus, tātad, ja pacentīsies, Dodona izredzes uzvarēt otrajā kārtā ir ļoti augstas.
Vienlaikus Sandu uzvara pirmajā kārtā, bet gaidāmais zaudējums 15. novembrī gaidāmajā otrajā kārtā ļaus viņai apsūdzēt Dodonu rezultātu falsificēšanā, ko politiķe gatavojās darīt jau pēc pirmās kārtas, veidojot augsni masu protestiem. Tā kā Sandu izredzes uzvarēt vēlēšanās ir pieticīgas, domājams, ka no nemieriem Moldovai izvairīties neizdosies.
Uz šāda fona Gruzijas opozīcijas atteikums atzīt iepriekš paredzamo zaudējumu valsts parlamenta vēlēšanās vai Ukrainas prezidenta ierosinātais likumprojekts par Konstitucionālās tiesas atlaišanu pilnā sastāvā (dēļ tiesas atzinuma, ka iepriekš pieņemtais likums par cīņu pret korupciju ir antikonstitucionāls) jau ir daudz mazāk svarīgi.
Tāpat vairākumam šo procesu piemīt tendence turpināties tikai līdz brīdim, kamēr tie saņem atbalstu no ārvalstīm, pamatā no rietumvalstīm. Uz šāda fona no ASV prezidenta vēlēšanu iznākuma lielā mērā būs atkarīgs šo un vēl citu konfliktu vismaz pagaidu rezultāts. Ja Vašingtona paliks galvenokārt vērotājas statusā, iznākums būs viens, ja sāks aktīvi atbalstīt protestus – jau cits.