Gadiem ilgi tiek runāts par nožēlojami zemām algām un valsts nespēju rast papildu naudu to celšanai. Vēl vairāk – tiek teikts, ka tad, kad nozarē būs pabeigtas reformas, būšot arī nauda algām, it kā no skolotājiem, nevis nozares vadības būtu atkarīgas reformas. Un tad vēl dzird skandinām: jā, kaut kur pedagogu iztrūkst, taču vispār jau skolotāju ir par daudz, rēķinot pret skolēnu skaitu, un arī mazo skolu par daudz. Tad, sakiet, vai objektīvi var būt daudz to, kuri gribētu spert soļus pa šādu, līdzībās runājot, nestabilu purva laipu? Protams, ir cilvēki, kas to dara idejas vārdā, – kā nesen intervijā Dienai pauda Iespējamās misijas vadītājs, konkurss uz skolotāja vietu viņu īstenotā projektā ir gana liels, taču, vai tas atrisina problēmu? Pat nozares ministrijā atzīst – puse no Latvijas pedagogiem ir vecumā virs 50 gadiem. Tātad lielākais speciālistu iztrūkums vēl ir priekšā.
Labi, var jau atrunāties ar to, ka lielajās skolās viss kārtībā un ka tās ir nelielās skolas, kur atsevišķu priekšmetu skolotājiem darba mazāk, līdz ar to veidojas nepieciešamība pēc skolotāju nepilnas slodzes darba.
Taču pievērsiet uzmanību cipariem – ministre paudusi, ka apmēram 30% skolotāju strādā 0,5–0,7 slodzes. Kāda par to var sanākt alga? Trešdaļai pedagogu!
Skaidrs, ka šo nepilno slodžu problēma rada pamatīgu robu vispirms jau skolēnu zināšanās. Un tāpat arī diez cik kārdinoša kā perspektīva nešķiet jaunajiem speciālistiem – skraidi nu no skolas uz skolu, vākdams gana daudz stundu sakarīgai algai. Rīgā, kur attālumi nelieli, vēl nekas, bet reģionos... Turklāt ne vienmēr var savienot šo darbu ar kādu citu, jo starp stundām var būt ''logi'', kā dēļ tāpat jāpavada visa diena vienā darbavietā.
Un tad vēl tas ''kovids''... Attālinātās mācības ir kā papildu slogs, kam skolotāji taču netika gatavoti, turklāt arī netika pienācīgi atalgoti par jau pavasarī īstenoto momentāno pārslēgšanos uz pavisam citu darbības režīmu, kas pašiem lielā mērā bija jāizdomā no jauna, paralēli apgūstot arī attiecīgās tālmācības tehnoloģijas. Un arī tagad nav vieglāk – jāievieš kompetenču apgūšanā balstīts izglītības saturs situācijā, kad daļēji jau nākas strādāt attālināti vai tas tūlīt, tūlīt sagaidāms.
Nu pavīdējusi ''gaišā ideja'', ka skolotājiem pēc izglītības iegūšanas kādus gadus obligāti vajagot likt nostrādāt profesijā. Vai tas risina problēmu? Tieši otrādi – vēl vairāk atbaidīs no šīs profesijas. Nav jau ārsti, kas studētu tāpat, jo vienmēr iespēja aizbraukt uz valstīm, kur par to pašu darbu maksā lielākas algas. Skolotāju profesijā pārsvarā tādu iespēju nav.
Vēl dzirdēts, ka vajagot rīkot kaut kādas kampaņas pedagogu prestiža celšanai. Nav jau slikti arī tādi pasākumi – kaut kādā mērā tie silda ekonomiku. Tikai... ja ir problēmas, vispirms tā kā derētu ķerties pie to cēloņu novēršanas (jau pieminētās nemitīgās reformas, neatrisinātais algu jautājums utt.), tikai pēc tam domāt arī par ''seju retušēšanu'', vai ne?