Prezidenta jautājumi

Izlemšanu apgrūtina tas, ka visās versijās ir gan ieguvumi, gan būtiski riski, arī situācijā, kur Valsts prezidentu Saeima vēlētu atklāti, – kā galvenais šādas kārtības ieguvums allaž tiek akcentēta politiķu iespēja balsot pēc savas izvēles, ne vien tā, kā lēmusi partijas spice, taču tad, ja būs zināms, kā kurš balsojis, viņam jārēķinās, ka netrūks to, kuri katram deputātam liks pamatot savu izvēli. Tad jārēķinās arī ar to, ka noraidītā izvēle tiks pastiprināti kritizēta, un, ja nezinās grēkus, gan jau izdomās. Tas noteikti neveicinās cienīgu pretendentu gatavību pretendēt sacensībā uz augsto amatu.

Otra aktualitāte – Raimonda Vējoņa rosinātā diskusija par Latvijas pilsonības automātisku piešķiršanu Latvijā reģistrēto nepilsoņu bērniem. Daļā sabiedrības tas raisa paniku, a priori uzskatot, ka tādējādi vairosies valstij nelojālu vai par "nepareizām" partijām balsojošu pilsoņu loks, taču, ja iedziļināmies faktos, skaidri redzams, ka šai panika, kā saka, kājas aug populisma dūksnājā. Jo, pirmkārt, runa par jaundzimušo atzīšanu par Latvijai piederīgiem. Jaundzimušo, kuri par vēlētājiem kļūs vien 18 gadu vecumā. Viņu personību veidošanā izšķiroša loma ir ne tikai vecākiem, bet arī mūsu izglītības sistēmai. Tad nu sanāk, ka, pieļaujot viņu nelojalitāti nākotnē, faktiski "līdz ar zemi tiek nolīdzināta" skolu kvalitāte šajā ziņā.

Otrkārt, visu laiku satraucamies, ka kaimiņvalsts Latvijā dzīvojošos nepilsoņus uzskata par savējiem. Ja mēs tos neuzskatīsim par savējiem, tā arī paliks. Tiešām labāk?