Savukārt vienotu nostāju vēlas dzirdēt 33,5% respondentu. To atklāj Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta organizētā aptauja, kurā ieskatu sniegusi LETA.
No vienas puses, viedokļu dažādība ir neatņemama demokrātijas sastāvdaļa, turklāt valdību veidojošie ministri pārstāv atšķirīgas politiskās partijas un līdz ar to arī atšķirīgus elektorātus, kas, protams, vēlas, lai viņu viedoklis būtu dzirdams ministru retorikā. No otras puses, valdībai tomēr būtu jāspēj vienoties par valsts attīstības virzieniem.
Pēdējā laikā bieži pieminētā Latvijas ekonomiskā atpalicība no Baltijas kaimiņvalstīm daļēji skaidrojama tieši ar to, ka mūsu politiskajai elitei jau gadiem nav vienota plāna, kā valsti padarīt turīgāku.
Diskusijas par to, kā plašāk atvērt darba tirgu viesstrādniekiem, kuru darbarokas ir nepieciešamas rūpniecībā, būvniecībā un lauksaimniecībā, virzās nevis uz rezultātu, bet pa riņķi vien. Tāpat arī nav vienprātības par to, kā sekmēt jaunu uzņēmumu veidošanos. Mūsu valstī birokrātiskais slogs joprojām ir tik smags, ka reizēm nomāc, nevis veicina biznesa ideju īstenošanu. Trūkst arī vienotas izpratnes par prioritārajām nozarēm atšķirībā no Igaunijas, kurā mērķtiecīgi tiek attīstīti digitālie risinājumi, un Lietuvas, kurā ir spēcīga jauda ražošanā un it īpaši tirdzniecībā. Turklāt abas mūsu Baltijas kaimiņvalstis var lepoties ar to, ka pēdējos gados ļoti jūtami ir attīstījušās to galvaspilsētas. Apmeklējot Viļņu un Tallinu, attīstība ir pamanāma daudz labāk nekā Rīgā, pat ja nav mērķa mūsu galvaspilsētu noniecināt.
Protams, nav jau tā, ka Latvijā viss ir slikti, tomēr racionālāku politiķu attieksmi varētu vēlēties.
Ja mūsu politiķi negrib plašāk atvērt darba tirgu viesstrādniekiem, ir jāuzlabo vietējo bezdarbnieku pārkvalifikācija vai arī sistemātiski jāveicina dažādu procesu automatizācija. Ja politiķu vidū ir tādi, kuri nostalģiski akcentē sadarbību ar Krieviju, viņiem jāapzinās, ka, izdabājot vietējiem Kremļa faniem, var pazaudēt latvisko, eiropeiski orientēto elektorātu, kam tikmēr, kamēr Ukrainā notiek Maskavas izraisītais karš, nav ne mazākās vēlēšanās pēc Krievijas ražojumu – šī jēdziena plašākajā nozīmē – klātesamības savā ikdienā.
Un, ja politiķi tiecas vākt popularitātes punktus, populistiski klaigājot par plašu valsts atbalstu visiem pēc kārtas, nevērtējot personu finansiālo situāciju, ir jāsaprot, no kurienes ņems naudu šādam atbalstam.