Tādējādi aktualizējusies asa diskusija, jo, kā ierasts, pieminot ātros kredītus, bez konfliktiem neiztikt - ar vāji slēptām dzēlībām apmainās nebanku kredītdevēji un banku pārstāvji, pavīd pieļāvumi par lobiju ietekmi, turklāt nikni pārmetumi izskan ātro kredītu devēju un šo nozari uzraugošās valsts iestādes - Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) - dialogā. Nesen situācija vēl vairāk saasinājās, Nebanku kredītdevēju asociācijai pārmetot PTAC neprasmi tikt galā ar Latvijā nelegāli strādājošajiem ātro kredītu devējiem. Arī PTAC izvēlētā pieeja - apgalvot, ka ar ārzemēs reģistrētajiem Latvijas likumu pārkāpējiem cīnīties grūti, bet kopumā nav tik traki, jo viņu radītie riski ir nelieli, - nebija tā mierinošākā. Galu galā, ja valsts iestādei trūkst kapacitātes, jāvēršas pie atbildīgās ministrijas, šajā gadījumā - EM, prasot papildu finansējumu speciālistu zināšanu pilnveidei un efektīvākām darba metodēm, jo, visticamāk, attīstoties informācijas tehnoloģijām, cīņa ar uzņēmumiem, kas, izmantojot ārvalstīs reģistrētas interneta vietnes, Latvijā centīsies darboties neoficiāli, būs jāizvērš aizvien plašāk.
Parlamentā esošie grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā nelegālā biznesa problēmu gan praktiski nerisina, bet ar grozījumiem saistītā diskusija atklāj aizdevēju pretrunīgo tēlu, atgādinot, ka pret finanšu sektoru sabiedrībā joprojām pastāv sakāpināti emocionāla attieksme - sākot no naudas aizdevēju vainošanas problēmās, kas nesenā vēsturē piemeklējušas gan mūsu valsti kopumā, gan konkrētus indivīdus, un beidzot ar utopisku pieļāvumu, ka tieši kāds kredītdevējs palīdzēs ilgi lolotu sapņu īstenošanā. Tiek aizmirsts, ka ikvienai bankai un ātro kredītu devējam ir tikai viens mērķis - gūt peļņu. Nevis apzināti sagraut kāda cilvēka dzīvi, bet citam pasniegt dāvanu, pretī neko neprasot.
Būtu svarīgi, lai diskusiju rezultātā Saeimas pieņemtās izmaiņas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā kreditēšanas vidi padarītu kvalitatīvāku un lai aizmirsts netiktu arī par to, ka finanšu plānošana pēc iespējas plašāk jāmāca jau skolā. Lai nebūtu jāšausminās par to, ka jaunieši ar niecīgiem ienākumiem tiek pie kredīta daudzu simtu eiro apmērā, un par to, ka kredītņēmējs nav pārliecinājies, vai aizdevējam ir darbam Latvijā nepieciešamā licence.