Pilnīgi piekrītu, ka tas ir karš. Tas ir terorisma karš pret to vērtību sistēmu, ko iemieso Eiropas Savienība, NATO dalībvalstis. Gan teroristu uzbrukumi Parīzē pagājušā gada novembrī, gan pirms tam Charlie Hebdo, gan arī uzbrukums Ebreju muzejā Briselē gandrīz pirms diviem gadiem, kuru daudzi aizmirsuši, tāpat notikumi Kopenhāgenā. Varam uzskaitīt ne tikai to, kas notiek pie mums Eiropā, neaizmirsīsim Tunisiju un pirms dažām dienām notikušo Turcijā. Protams, redzam, ka tā ir koordinēta darbība, un neapšaubāmi ir skaidrs, ka - daudzi to ir teikuši, un es varu tikai pievienoties -, nākotnē raugoties, nav jautājuma, vai būs nākamais uzbrukums, drīzāk jautājums ir: kad un kur.
Kā pret to cīnīties?
Tas, kas pirmām kārtām darāms, attiecas uz specdienestu darbu - izlūkošana, informācijas vākšana, maksimāla teroristu neitralizēšana, pirms viņi paspēj izdarīt ko jaunu. Otrais - diemžēl mēs joprojām cīnāmies ar jautājumiem, ar kuriem jau sen vajadzēja tikt galā: vispirms jau tā ir pasažieru datu reģistra ieviešana un dažāda veida pasākumi, kas varbūt pārprastas privātās dzīves aizsardzības vai kādu citu ideālu vārdā joprojām netiek veikti. Kas attiecas uz konfliktu risināšanu ārpus Eiropas Savienības - jo ātrāk mēs tiksim galā ar politiskā noregulējuma procesu Sīrijā un vispār Tuvo Austrumu reģionā, jo efektīvāka būs cīņa arī pret terorismu pašā Eiropā. Bet neaizmirsīsim, ka nedrīkstam koncentrēties tikai uz Sīriju. Pirms nedēļas Eiropas Savienības Ārlietu padomē runājām, ka Lībija, faktiski Ziemeļāfrika kā tāda arī pārvēršas par zināmu teroristu bāzi. Šeit arī diemžēl pārāk lēni, piesaistot daudzus un dažādus spēlētājus, tiek meklēts politiskais risinājums, tiek runāts par valsts institūtu Lībijā stiprināšanu pēc politiskā noregulējuma panākšanas.
Negribas izsaukt uguni uz sevi, bet cik droši mēs paši varam justies tādā situācijā?
Šis jautājums drīzāk būtu adresējams kolēģiem no Drošības policijas, kas pastāvīgi analizē visu informāciju, kas pienāk. Domāju, ka šobrīd mēs neesam teroristu uzmanības lokā, bet tas gan ir jāsaprot mums visiem - gan līdzekļi valsts aizsardzībai ārējās drošības stiprināšanai, gan līdzekļi iekšlietu sistēmai iekšējās drošības stiprināšanai, gan austrumu robežas kontrole ir absolūta prioritāte. Plus neaizmirsīsim, ka ir cilvēki, kas arī no Latvijas diemžēl dodas karot teroristu atbalstīto spēku pusē. Turklāt nevis tie, kuri dzimuši musulmaņu ģimenēs, bet gan tā sauktie konvertīti - tie, kuri pieņēmuši ticību, absolūti to savā prātā izkropļojot atbilstoši visradikālākajam tā sauktās Islāma valsts ideologu sludinātajam. Tos mēs labi zinām, tiem ir jāseko līdzi, un mēs nevaram izslēgt, ka kādreiz kāds no viņiem nemēģina atgriezties no kara Sīrijā. Tāpēc šobrīd mēs nerunājam par kādu paaugstinātu terora aktu bīstamības līmeni, bet mums ir jāsaprot: ja tagad investējam mūsu drošībā, nākotnē tas atmaksāsies. Jo īpaši, ņemot vērā, ka pasaule un arī Eiropa ir savstarpēji ļoti cieši saistīta. Cita starpā to redzam konkrētā piemērā - airBalticlidmašīna, kas bija ceļā no Rīgas uz Briseli, tika novirzīta uz Ljēžas lidostu, un cilvēki, kuriem vajadzēja lidot atpakaļ ar reisu, kas atgriežas Rīgā, sprādziena brīdī atradās Briseles lidostā. Kaut vai tādā veidā tas mūs ietekmē. Tāpēc šobrīd, lai arī drošības līmenis Latvijā nav mainījies, jāsaprot, ka arī mums arvien vairāk parādās riska elementi.
Visu interviju lasiet trešdienas, 23. marta, avīzē Diena!