Eksporta caur Ukrainas ostām atjaunošana ļaus gan mazināt globālā mērogā briestošo pārtikas krīzi, gan papildināt Kijivas budžetu, taču vienlaikus vienošanās mazina arī sankciju spiedienu uz Krieviju.
Parakstīto dokumentu ietvaros kuģiem, kuri izvedīs lauksaimniecības produktus no trim Ukrainas ostām uz Turciju, tiks garantēts drošs kuģošanas koridors. Tajā pašā laikā dokumenti neparedz nedz kaut vai agresijas pārtraukšanu, vienīgi to, ka Krievija apņemas neveikt uzbrukumus lauksaimniecības produktu, un pirmām kārtām jau labības, eksporta infrastruktūrai. Tāpat ir izslēgta iespēja, ka atpakaļceļā ar šiem kuģiem Ukrainai varētu tikt piegādāti tai vitāli nepieciešamie ieroči un bruņojums, un kuģus pārbaudīs tajā skaitā arī Krievijas pārstāvji. Kad (un ja) vienošanās sāks darboties, tās būs spēkā 120 dienas ar iespējām eksportu turpināt, lai gan karadarbības laikā viss var strauji mainīties.
Par tieši kādiem eksporta apjomiem un summām ir runa, nav līdz galam skaidrs, tomēr biežāk pieminētie skaitļi ir 23 miljoni tonnu Ukrainas lauksaimniecības produkcijas un 10 miljardi ASV dolāru. Cits jautājums, ka tieši pirms minēto vienošanos parakstīšanas vispirms ASV, bet pēc tam arī Eiropas Savienība (ES) būtībā atcēla visas sankcijas, kas tieši vai netieši ierobežoja labības un minerālmēslojuma eksportu no Krievijas. Daudzās abu šo preču pozīcijās Maskava ir pasaulē lielākā eksportētāja, un tagad nekas nekavēs tai arī turpmāk gūt iespaidīgus ienākumus. Bez savām dividendēm nepaliks arī Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans – gan veiksmīgas starpnieka un globālo problēmu risinātāja lomas dēļ, gan tāpēc, ka starpniecība nodrošinās Ankarai arī ekonomiskās dividendes.
Viss iepriekšminētais tiek vai nu noklusēts, vai arī tiek uzsvērts, ka bez šādiem kompromisiem virknei nabadzīgāko pasaules valstu draudētu reāls bads, jo ar labību tās iepriekš ir nodrošinājušas galvenokārt Ukraina un Krievija. Tajā pašā laikā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas dati liecina, ka globālā mērogā labības deficīta nav un ar valstu rezervēs esošajiem uzkrājumiem pietiek ne viena vien neražas vai satricinājumu gada pārvarēšanai. Jautājums, kamdēļ rietumvalstis piekrīt kompromisiem ar Krieviju tā vietā, lai kaut daļēji atvērtu savas labības rezerves, paliek atklāts.