Šī žanra klasika ir ASV un tās tuvāko sabiedroto iebrukums Irākā 2003. gadā. Par iemeslu iebrukumam kalpoja kā nepatiesi apgalvojumi par masu iznīcināšanas ieroču esamību Irākā un šīs valsts vadības saikni ar 2001. gada 11. septembra terora aktu ASV organizatoriem, tā ne ar ko nepamatots pieņēmums, ka pēc diktatora Sadama Huseina gāšanas valstī būs iespējams ieviest Rietumu parauga demokrātiju. Tajā pašā laikā, neraugoties uz apšaubāmo argumentāciju, sākotnējais mērķis - Huseina gāšana ar tai sekojošu Irākas naftas krājumu pārdali - tika sasniegts. Un laika gaitā ir noskaidrojies, ka gandrīz visi iebrukuma atbalstītāju argumenti bijuši izdomāti, bet demokrātija un Irāka ir divi savstarpēji nesavienojami jēdzieni, tas nekādi nemaina jauno realitāti, kura izveidojusies jau pēc iebrukuma. Tāpat neviens negrasās atbildēt par negatīvajām sekām, vēl jo vairāk tādēļ, ka atbildība ir kolektīva un kādus konkrētus atbildīgos atrast ir gandrīz neiespējami, it īpaši, ja necenšas to darīt.
Kopējā notikumu gaita tātad ir apmēram šāda - balstoties uz izdomātiem vai nepierādāmiem apgalvojumiem, tiek panākts sabiedrības vairākuma atbalsts radikāliem soļiem, kuri būtiski maina esošo lietu kārtību, turklāt neatgriezeniski. Pēc tam seko (ja vispār seko) izmeklēšana, kas turpinās gadiem un ar secinājumiem nāk klajā tikai tad, kad vairs tikai retais atceras, par ko vispār ir runa. Izmeklēšanas rezultātā tiek godprātīgi atzīts, ka ir pieļautas kļūdas, apsūdzības izrādījušās nepatiesas utt., taču šie secinājumi taisnības meklētājiem dod tikai morālu un retos gadījumos varbūt materiālu gandarījumu.
Algoritms, protams, nav jauns vai unikāls, un lai arī ir vairāk nekā apšaubāms no morālā viedokļa, vēstures gaitā neskaitāmas reizes ir pierādījis praktisko efektivitāti, ļaujot tām vai citām valstīm iegūt kontroli pār teritorijām vai resursiem, izraisīt nemierus pie kaimiņiem, panākt izdevīgu lēmumu pieņemšanu vai līgumu parakstīšanu utt. Pielietojums ir plašs un daudzveidīgs - tā Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans pašlaik tieši pēc šādas shēmas atbrīvojas no politiskajiem oponentiem, tostarp apsūdzot virkni rietumvalstu viņu finansēšanā.
Vienlaikus, ja apšaubāmas metodes izmanto tādas valstis kā Krievija, Ķīna vai vēl citas ar tikpat nedemokrātiskiem, no Rietumu viedokļa raugoties, politiskajiem režīmiem, tad tas nenozīmē, ka tieši tāpat ir jārīkojas arī vadošajām rietumvalstīm. Šādu algoritmu izmantošana ne tikai neliecina par kādu Rietumu morālo pārākumu, bet arī dāvina papildu iespējas kaut vai tā dēvētajai Krievijas propagandai, it īpaši, ja Rietumu apgalvojumi izrādās nepatiesi. Tomēr pats būtiskākais, ka pilnībā iespējama kļūst situācija, kad vienkārši tiek ignorēti reāli trauksmes zvani, uzskatot tos par kārtējo kampaņu informatīvā kara ietvaros.