Pirmklasnieku vecuma mazināšanas aizstāvji akcentē, ka vēlākajās klasēs – un jo īpaši vidusskolā – teju vai divdesmitgadīgie zaudējot motivāciju mācīties, turklāt agrāka skolas (un līdz ar to arī profesionālās skolas vai augstskolas) beigšana nodrošina ilgāku darba mūžu, kas nav mazsvarīgi darbaspēka trūkuma apstākļos. Pārmaiņu pretinieki uzsver, ka bērns sešu gadu vecumā vēl nav gatavs mācību procesam skolas vidē, arī bezdarbnieku rindās liela daļa ir nesen skolu beigušo un bez profesionālās pieredzes esošo jauniešu.
Skaidrs, ka ne jau skaitlī seši vai septiņi ir būtība (Francijā, piemēram, skaitās, ka bērns skolā sāk iet no trīs gadu vecuma), bet gan attiecīga vecuma bērnu apmācības metodē. Līdz ar to var teikt, ka sešgadīgie ir "negatavi" nevis skolai vispār, bet gan tādai, kas neatbilst viņu vecumam. Proti, attiecīgajā vecumā viņi vēl nespēj nosēdēt skolas solā, rāmi klausoties, ko viņiem stāsta, nespēj koncentrēt uzmanību šādā veidā pasniegtai mācību vielai. Bet tas nozīmē, ka problēma faktiski ir nevis bērnos, bet pieaugušajos, viņu nespējā pieņemt, ka radikāli jāmaina apmācības metode un ka lasīšanas, rakstīšanas, rēķināšanas un citu prasmju un zinību apguve jābalsta uzmanību piesaistošās, izzinošās rotaļās un spēlēs. Jā, jau tagad pirmo klašu skolotāji tās izmanto, tomēr ne tik lielā mērā, kā tas būtu nepieciešams vēl jaunākiem bērniem par tagad skolā ejošajiem. Daudzu tā saukto alternatīvo – tajā skaitā Marijas Montesori vai pēdējos gados daudzviet pasaulē savu efektivitāti apliecinājušās Celīnas Alvaresas – skolu pieredze rāda, ka vislielākos panākumus var gūt, nodrošinot bērnam individuālu pieeju, mācību vielu pasniedzot uzmanību piesaistošā veidā, ieinteresējot, aktīvi iesaistot bērnu zinību apguvē, nodrošinot gan atgriezenisko saikni ar skolotāju, gan sadarbību starp dažāda vecuma bērniem (kas, starp citu, varētu būt noderīgi arī lauku sākumskolās ar mazāku bērnu skaitu, nekā skaitās pietiekami). Bet ko tādu nevar ieviest ar instrukcijām, metodiskajiem materiāliem, rīkojumiem, pavēlēm u. tml. "no augšas" – no ministrijas vai tās institūcijām. Tās ir mācību sistēmas, ko veidojuši paši pedagogi, apzinot labāko pieredzi un cits citu apmācot.
Tiesa, nav arī tā, ka valsts un pašvaldību organizētajā skolas un pirmsskolas sistēmā trūktu prasmju darbam ar sešgadīgiem un jaunākiem bērniem. Gan pirmsskolas mācību iestādes, gan skolās īpaši veidotās grupiņās šāda vecuma bērni jau tiek sagatavoti skolai, izmantojot rotaļas un neformālu vidi. Cita lieta, ka šāda "sagatavošana skolai" bieži vien stipri kontrastē ar to, kas bērnu sagaida 1. klasē ar tur raksturīgo sēdēšanu solos un jau apgūtu zināšanu daudz garlaicīgāku atkārtošanu. Tieši šis "lēciens citā kvalitātē" varbūt ir tā lielā barjera, kas nojaucama. Tad, pilnīgi iespējams, par skolas sākumu varētu sākt uzskatīt jau pirmsskolas pirmo gadu.
Atis
dada
Senais