Vai kaut kas mainījies uz labo pusi?
Pēdējo divu gadu laikā kopš 2015. gada, kad kompensējamo zāļu kompensācija tika palielināta no 50% uz 75%, nekas nav mainījies.
Progress bijis iepriekš, bet nepietiekams un nav turpinājies?
Tas nebija progress. Kad es saslimu, vēl bērns būdams, Krona slimībai medikamentu izmaksas kompensēja, šķiet, par 90%. Tad iestājās krīze, un mums atbalstu nogrieza uz 50%. Pirms pāris gadiem nedaudz šo līmeni pacēla, bet ne līdz kādreizējam apmēram. Tas nav progress – tāds vispār nekad nav bijis.
Raksturojiet to pacientu auditoriju, par ko runājam. Pats esat gados jauns, tātad bez pilnvērtīga valsts atbalsta esat lemts daudzu gadu mocībām un tēriņiem?
Krona slimībai raksturīgs, ka tā izplatīta tieši jaunu cilvēku daļā. Ar to slimo jau no 14, 15 gadiem, arī pat vēl mazāki bērni. Esmu 29 gadus vecs un slimoju jau 12 gadus. Šo gadu laikā es vēl nekad neesmu sasniedzis remisiju, kad ir slimības miera stāvoklis un nav jālieto zāles.
Proti, efektīvas zāles lietojot, var panākt stāvokli, kad slimība netraucē pilnvērtīgi dzīvot?
Protams! Slimība paliek, bet to ir iespējams kontrolēt un ievest miera stāvoklī. Bet vismaz man to ir grūti sasniegt tāpēc, ka, ārstējoties ar tradicionālajiem medicīnas līdzekļiem – tabletēm, imūnsupresīvu, hormoniem –, tie ilgtermiņā man nepalīdzēja. Slimība turpināja attīstīties tievajās zarnās, kur ar konvencionālajām metodēm, ar endoskopiju nav iespējams ielūkoties. Ārsti redzēja, ka manas resnās zarnas un neliels posms tievo zarnu ir tīrs, uzskatīja, ka saglabājama esošā ārstēšanas metode, jo it kā viss ir kārtībā. Bet, laikam ejot, man tālāk tievajās zarnās izveidojās tā saucamās stenozes – tie ir neatgriezeniski sašaurinājumi, kur audi pārvērtušies rētaudos, radot uz zarnas sieniņas čūlas.
Problēma ārstu nezināšanā, nekompetencē?
Problēma nav ārstos. Jāsaprot, ka katram cilvēkam slimības gaita ir individuāla. Manā gadījumā savlaicīgi šīs problēmas netika atklātas. Faktiski man vajadzēja sākt ārstēties ar efektīvajiem medikamentiem jau daudz ātrāk.
Mēs šajā gadījumā runājam par ļoti unikālu gadījumu vai problēmu, kas var skart un skar daudzus?
No visiem Krona slimniekiem, kas Latvijā ir, šādi smagi slimie patlaban, man šķiet, ir kādi 50, kuriem jāsāk ārstēšanās ar bioloģiskajiem medikamentiem. Citādi viņu veselībai tiks nodarīti neatgriezeniski zaudējumi.
Bet cik vispār ir ar šo slimību sirgstošo?
Kopā ar kolīta slimniekiem – ap 2000. Bet, jāsaka, šo slimību izplatība ir grūti nosakāma, jo nav vienota reģistra.
Glābiņš tātad būtu bioloģiskie medikamenti? Taču problēma, ka tie ir dārgi un arī valsts neko daudz nevar palīdzēt?
Medikamenti ir dārgi, jā. Katram cilvēkam formula, kā izvēlēties medikamentu daudzumu, tiek aprēķināta attiecībā pret viņa svaru. Man, piemēram, tie ir trīs iepakojumi, kurus es saņemu reizi divos mēnešos. Valsts kompensē 75% izmaksu. Par katru injekciju es piemaksāju ap 278 eiro. Tā ir tikai injekcija, šajos izdevumos neietilpst ne laboratoriskie izmeklējumi, ne stacionāri, ne saudzējošais, ārstnieciskais uzturs, kas šo slimnieku izdevumu burbuli uzpūš vēl lielāku. Ja rēķinām vien medikamentu izmaksas, kas jāsedz pašam pacientam, tās mēnesī ir ap 200 eiro, jo es paralēli lietoju arī citus medikamentus – Krona slimība man radījusi aknu bojājumus, es lietoju attiecīgas zāles, kas izmaksā 60 eiro. Tā ka ārstēšanās process ir ļoti komplicēts. Tāda prakse ir visā Eiropā, ka no Krona slimniekiem aptuveni 7–8% ir jāārstējas ar bioloģiskajiem medikamentiem, jo viņu slimība attīstās tik strauji, ka tradicionālie medikamenti nespēj nodrošināt remisijas sasniegšanu. Bet efektīvāko zāļu lietošana tiešām izmaksā ļoti dārgi, Latvijā redzam, ka to cilvēku, kas tās var atļauties, ir retums. Man palīdz vecāki, arī es pats no savas algas sedzu daļu no izmaksām, bet tie cilvēki, kuru veselības stāvoklis ir ļoti smags, nespēj strādāt, nespēj pelnīt un līdz ar to nespēj strauji izrauties no šīs smagās slimības gaitas.
Jau pieminētajā Dienas publikācijā bija ar skaitļiem pierādīts – kaut arī zāles ir dārgas, lētāk valstij būtu tās apmaksāt, lai cilvēks ātrāk atgriežas pilnvērtīgā dzīvē, maksā nodokļus, nekā ietaupīt uz zālēm, bet vairāk izdot pabalstos.
Protams! Tam esmu lielisks piemērs – kopš sāku ārstēties ar bioloģiskajiem medikamentiem, jau pirmo četru mēnešu laikā mana veselība ļoti strauji uzlabojās. Es atgriezos darbā, pat nomainīju darbu uz labāk atalgotu, līdz ar to sāku arī nodokļus vairāk maksāt. Tagad es strādāju vairākās darbavietās. Arī veselības ministre pagājušajā nedēļā Saeimas komisijas sēdē izteicās, ka viņa nesaprot, kāpēc šo kopsakarību nesaprot arī citi – tie, kas lemj par finansējumu. Kāpēc Saeimas deputāti nesaprot, ka šī nauda ir jāpiešķir, lai ārstētu savlaicīgi? Turklāt to varam darīt arī uz budžeta deficīta rēķina.
Budžeta deficītu taču nedrīkstam palielināt, jo tad būšot sodi no Eiropas struktūru puses!?
Eiropa šajā gadījumā neiebilst – budžeta deficīta līdzekļus varam novirzīt ārstniecībai, kas nesīs pozitīvu rezultātu. Vesels cilvēks ir resurss valstij, pēc izārstēšanās es maksāšu nodokļus, tātad, ieguldot tagad, valsts atgūs atpakaļ daudz vairāk.
Kāda situācija ir kaimiņvalstīs? Tur attieksme labāka?
Viennozīmīgi. Tur šādiem slimniekiem ir 100% kompensācija medikamentiem.
Tagad daudz runā par veselības reformu. Tas vieš cerības? Cik saprotu, vismaz veselības ministre ir saprotoša?
Ministre uzklausa. Bet mēs saprotam, ka viņu visi rauj katrs uz savu pusi. Finansējuma problēmas atrisināšana Krona un kolīta slimniekiem būtu ļoti spilgts piemērs ieguvumiem no reformas. Tas būtu pat vispārināms kā pareizas pieejas apliecinājums.
Ka nevis ilgstoši pusārstē, bet gan, efektīvi ārstējot, atgriež cilvēku darba tirgū un valsts pat finansiāli no tā tikai iegūst?
Jā. Arī samazinot cilvēka mokas.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 15.maija laikrakstā Diena!