Fragments no intervijas:
Par personālijām runājot – reaģējot uz to, ka politikā pēdējā laikā pārsvarā ir pelēcības, cilvēki labprāt aizraujas ar tiem, kas ir atraktīvi. To parāda ne tikai vēlēšanas ASV un citur, bet arī politiķu reitingi Latvijā. Ko tad īsti sagaidām no politikas – kādu reālu produktu, kas ietekmē mūsu dzīvi, vai vien izklaidi?
Tas ir cikliski. Krišjānis Kariņš pirms gadiem trim vai četriem, laikam piespēlēdams Valdim Dombrovskim uz Eiroparlamenta vēlēšanām, ārkārtīgi precīzi un skaļi deklarēja, ka līderu laiks Eiropā un pasaules politikā ir beidzies, ir sācies komisiju, komiteju, darba grupu, kolektīvās atbildības laiks. Izskatās, ka tas aisbergs tomēr griežas ar kājām gaisā. Tā īsti uztvert par autoritāti, par valsts vadītāju un savas dzīves noteicēju cilvēku, kas ne ar ko īpaši no tevis neatšķiras – ne ar izglītību, ne talantu, ne drosmi nākt klajā ar nepopulāriem lēmumiem –, tas laikam ilgtermiņā nav sevi īsti attaisnojis. Līderis ir tas, kas var vienā mirklī savākt tautu, likt kaut ko darīt, kaut ko nedarīt, iestāties par kaut ko vai iestāties pret, pat ja tas ir nepopulārs lēmums. Cilvēks ar vāju līderismu faktiski orientējas uz īstermiņa rezultātu – viņam svarīgi, kāda būs reakcija pēc viņa pēdējā paziņojuma televīzijā, viņš no rīta taisa avīzes vaļā un skatās, kādas ir sekas vakar teiktajam. Normālam līderim būtu jāskatās uz sekām pēc gadiem pieciem, arī to laiku, kad viņš varbūt vairs nebūs politikā.
Nākot apjausmai, ka atkal pieprasītas spilgtas personības, līderi, partijas sāks skatīties pēc aktieriem, ko likt sarakstu priekšgalā?
Atsevišķi mušas un atsevišķi kotletes!... Ka kāds ir mūziķis vai aktieris, tas vēl nenozīmē, ka līderis. No līdera tomēr sagaida politisku pieredzi, izglītību, spēju saredzēt kopējo ainu vienlīdz nacionālā un globālā mērogā. Faktiski labam līderim jau pirms krietna laika vajadzēja zvanīt Eiropas trauksmes zvanus un tagad varbūt sēdēt pie viena galda ar zviedriem, norvēģiem, somiem un spriest, ko darīt tālāk, kas būs tālāk pēc Eiropas Savienības, kur mums izdevīgi būt, varbūt būs Ziemeļvalstu savienība. Tādu cilvēku ir ļoti maz.
Es esmu bijis uz pāris eksprezidentes semināriem, kur viņa beidzot var runāt to, ko viņa domā, viņai nav jārunā kā prezidentei – gan par Brexit, gan gaidāmajām vēlēšanām Francijā un Vācijā, gan par to, kas varētu sekot. Bet vienkārši viens āksts, kurš iznāk pie mikrofona un apvaino gados par sevi vecāku cilvēku... tā ir šaura margināļu grupiņa, kura pie mazākās izdevības, pie mazākām likumu izmaiņām, kas viņiem dod pilnvaras, gatavi dedzināt muižiņas, iet uz dažādām citām atrakcijām, bet tas vēl nenozīmē būt līderiem. Bandas vadonis ar lielāko ķieģeli rokā nav politisks līderis.
Visu interviju ar Ēriku Stendzenieku lasiet laikraksta Diena otrdienas, 21.marta, numurā!
Janis
rekur
atmina