Sistēmiskās problēmas un iekšējās pretrunas ASV ir sasniegušas stadiju, kad kompromisi kā elites vidū, tā sabiedrības aktīvākajā daļā de facto ir kļuvuši gandrīz neiespējami, galvenokārt tāpēc, ka visa uzmanība ir pievērsta cīņai ar politiskajiem pretiniekiem. Kā liecina atsevišķas aptaujas, ap 20% gan republikāņu, gan demokrātu atbalstītāju pretinieku kandidāta uzvaras gadījumā ir gatavi vardarbīgiem protestiem, un šādi noskaņojumi nevieš cerības uz situācijas stabilizēšanos pārskatāmā nākotnē.
Savukārt, kas attiecas uz starptautisko politiku, ASV un plašākā nozīmē kolektīvo Rietumu globālā dominēšana ir beigusies, tā arī īsti nesākusies, tieši tāpat iespaidīgus atplūdus piedzīvo Rietumu virzītais globalizācijas modelis, ko ievērojami paātrina koronavīrusa pandēmija. Doma par iespējamo atgriešanos pie Rietumu dominēšanas un attiecīgi arī liberālās globalizācijas tikmēr ir atklāti utopiska, jo Rietumiem kopumā un ASV atsevišķi vairāk nav nedz resursu, nedz arī autoritātes esošo tendenču pavēršanai pretējā virzienā.
Var teikt, ka pasaulē jau ir iestājies bezvaldības periods, kuru izmanto ne tikai abas pārējas lielvaras – Ķīna un Krievija –, bet arī virkne reģionālo spēlētāju, kas lielākā vai mazākā mērā, taču vairāk neuzskata par nepieciešamu ņemt vērā Rietumu viedokli. Spilgtākais piemērs šajā ziņā ir Turcija, kura ir sākusi atklāti ignorēt iepriekšējās pasaules kārtības rakstītos un nerakstītos noteikumus, un Ankarai šajā ziņā jau parādās sekotāji, tiesa, pagaidām ne tik demonstratīvi kareivīgi.
Tas savukārt sola aizvien pieaugošu skaitu reģionāla līmeņa konfliktu, no kuriem lielvalstis, protams, līdz brīdim, kamēr netiks aizskartas kādas to vitāli svarīgas intereses, visbiežāk distancēsies, katra savu iemeslu dēļ. Savukārt esošās starptautiskās organizācijas, kuras ir daļa no vecās pasaules kārtības, jaunajā situācijā panākt šādu konfliktu novēršanu vai atrisināšanu vienkārši nav spējīgas. Kā atzīst aizvien pieaugošs skaits ekspertu, ir sākusies gandrīz atklāta pasaules sadalīšanās (un sadalīšana) lielvaru ietekmes zonās, un tas pats notiek arī reģionālos līmeņos.
Par risinājumu, kas nepieļautu kā vispārēju ekonomisko lejupslīdi, tā nebeidzamus ģeopolitiskos konfliktus, ieskaitot karadarbību robežzonās, savukārt tiek uzskatīta iespējamā vienošanās par kādu jaunu pasaules kārtību, nereti dēvētu arī par "jauno Jaltu". Tajā pašā laikā gribētāju sēsties pie sarunu galda tieši šobrīd nav pārāk daudz – intereses ir pārāk pretrunīgas un savstarpēji izslēdzošas, bet pavērusies iespēja nostiprināt savas pozīcijas – pārāk vilinoša. Un tas diemžēl nozīmē, ka kopējā nestabilitāte tikai turpinās pieņemties spēkā.