Latvijai ir bijis gandrīz pusotra gada kopš korupcijas skandāla banku sfērā, lai izvērtētu FKTK padomes priekšsēdētāja Pētera Putniņa lomu tajā – nekādas aizdomas nav sekojušas. Ja būtu, tas, visticamāk, novestu vismaz pie atstādināšanas no amata pienākumu pildīšanas, bet FKTK likums ļauj Saeimai priekšlaikus atbrīvot no amata komisijas padomes locekli, ja tas vismaz sešus mēnešus nav varējis pildīt amata pienākumus.
Tas, kādēļ netiek iedarbināta likuma norma par pirmstermiņa atbrīvošanu, ja saņemts kopīgs finanšu ministra un Latvijas Bankas prezidenta iesniegums, laikam komentārus neprasa – atlaist Putniņu kopīgi ar korupcijā un naudas atmazgāšanā apsūdzēto Ilmāru Rimšēviču finanšu ministram Jānim Reiram (JV) noteikti ir izrādījies nesagremojamāk nekā virzīt Saeimā ļoti kritizētus un tiesiski apšaubāmus grozījumus.
Kādēļ vispār šī problēma radusies? ASV, kuru lēmumi satricināja Latvijas banku sektoru, neuzticas Putniņam, viņš ir faktiski izolēts, ASV Valsts kases sekretāra vietnieks terorisma finansēšanas jautājumos Māršals Bilingslijs, ieradies Rīgā, labāk izvēlas tikties un runāt ar Krājbankas bijušā īpašnieka Vladimira Antonova algādzi Mārtiņu Bondaru, nevis Putniņu.
Ja Latvijas premjers, finanšu ministrs un citas institūcijas uzskatītu, ka patstāvīgi spēj uzlabot banku uzraudzību un pastiprināt cīņu pret naudas atmazgāšanu, tie noteikti varētu paši izvēlēties, kas no mūsu puses sēž pie sarunu galda.
Bet acīmredzami ir izvēlēta provinciālas viltības taktika: ar skaļu troksni radīt iespaidu par "kapitālo remontu", bet patiesībā tikai aizkrāsot plaisas nesošajās konstrukcijās.
Ir neadekvāti no Latvijas amatpersonām regulāri dzirdēt atsauces uz stratēģiskā partnera – ASV – viedokli par Latvijas likumu priekšā vismaz līdz šodienai tīro (mēs jau vairs ne par ko nevaram būt droši, kas būs rīt) FKTK vadītāju apstākļos, kad ASV vispār nav formulējušas nekādu nostājas maiņu attiecībā pret korupcijā un naudas atmazgāšanā apsūdzēto Latvijas Bankas prezidentu Rimšēviču, kurš taču gadiem ilgi bija partnera uzticības persona un autoritatīvs informācijas avots par situāciju mūsu banku sistēmā.
Ne FKTK vadības nomaiņas, ne citos banku uzraudzības "kapitālā remonta" haotiskajos pasākumos runa ir ne tik daudz par kādu amerikāņu diktātu, runa ir par to, kādā tonī mēs ar mūsu galveno sabiedroto sarunājamies, un Latvija šajā procesā nedemonstrē pieaugušas valsts uzvedību, sākot jau ar to, ka tā nemāk izstrādāt tiesisku regulējumu skaļi pasludinātām reformām.
Vecsčekists