A) Kaunināt sabiedrību par populistisku politisko pieprasījumu ir nepieņemami, un tas nepasargās Latviju no populisma apdraudējumiem. B) Vienotības, ZZS, Nacionālās apvienības, Saskaņas politiķi aiz populisma slēpj reālistiska piedāvājuma trūkumu tikpat bieži kā opozīcija, vai tas būtu Kaimiņš vai Bondars.
No ASV vēlēšanu iznākuma būtu vērts iemācīties kaut vai vienu – oponentu nosaukšana par populistiem, nokauninot par, jā, bieži destruktīva, nenoformulēta vai neiecietīga, vēlētāju pieprasījuma uzklausīšanu, vēl nedod uzvaru vēlēšanās. Ja populistu piedāvājums šķiet valstiski bīstams, ir jānolaižas no varas augstumiem, jāieklausās sabiedrības problēmās un jāpiedāvā valstiskāks risinājums.
Dažreiz politiskā dienaskārtība mums pasviež notikumu, kas pat populistam ir nesakošļājams kumoss, kā tas bija ar ziņu par vairāku uzņēmēju nelāgo pieredzi, dodot darbu Latvijas uzņemtajiem bēgļiem, kuri aizmukuši jau pirmajā dienā.
No vienas puses, par populistiem dēvētajiem politiķiem, kuri līdz šim ekspluatējuši daļas sabiedrības bailes vai nepatiku pret bēgļu uzņemšanu, te būtu iespēja "izvingroties" turp un atpakaļ par grūtībām integrēt, plāna neesamību un iespējamām sekām, ja bēgļu skaits pieaugtu. No otras puses, kā tu, vēl vairāk nesadusmojot latvieti – mazo algu saņēmēju –, pārmetīsi Tarikam no Irākas, ka viņš jau pirmajā dienā noplaucis no kafejnīcas, kurā viņam solīts maksāt 410 eiro algu, ja tieši šādas zemas algas, iespējams, ir plašākas tava elektorāta neapmierinātības pamatā?
Tādēļ jaunajā un nākamajā gadā vēlētājam un medijiem politiķu pļāpas būtu jāsijā, vismaz uzdodot jautājumu: vai solījums ir izpildāms un scenārijs tā izpildei nav tikai blefs? Jo "viss ir slikti" nav ne uzskats, ne politikas piedāvājums, tā ir fakta konstatācija, ko var atļauties iedzīvotājs, ne politiķis.
Jau tagad var prognozēt bīstamus populistiskus saukļus, ko, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, varētu ekspluatēt Latvijas politikā. Piemēram, tēzi, ka saimnieciskie sakari jānodala no politikas (starptautiskajām sankcijām), jo Latvija nevar atļauties ienākumu un darbvietu zaudēšanu, samazinoties Krievijas kravu apjomam un eksporta iespējām. Putina Krievija, kura pašu mājās liek cietumā par ierakstu sociālajā tīklā, bet ārpusē ar «troļļu fermām» un ietekmes aģentiem tik veiksmīgi izmanto demokrātisku valstu atvērtību viedokļu dažādībai un brīvai runai, destabilizējot to iekšpolitiku, šādus noskaņojumus izmantos arī Latvijā.
Bet atkal jau – konstatācija par ģeopolitisko situāciju un ekonomisko cenu, kas jāmaksā par drošību, nevar būt politiķu atbilde uz iepriekš aprakstīto problēmu. Tas, ka kāda varas partija nodrukā ķīpu ar bukletiem «mums ir simtgades plāns», ir tādas pašas populistiskas pļāpas bez reāla seguma.
Tādēļ būtu vērtīgi, ja politiķiem šogad tiktu pārmests populisms kā politikas piedāvājums bez seguma, nevis populisms kā politikas piedāvājums, ieklausoties sabiedrības prasībās.