Televīzijas, interneta portāli un citi mediji, rīkojot debates, rada produktu, ar ko vairot savu auditoriju, savukārt daudzās nevalstiskās organizācijas politiķus pulcē, lai izzinātu viņu kompetenci un piedāvājumu tos interesējošās jomās un vienlaikus arī iepazīstinātu ar sevi topošos tautas pārstāvjus.
Diskusijas formātam ir vairākas būtiskas priekšrocības. Vispirms jau – atšķirībā no reklāmas – debašu vēstījumi nav vienpusēji, proti, auditorijai ir iespēja ne tikai uzklausīt politiķu vēstījumus, bet arī jautāt un attiecīgi novērtēt, cik kompetents un ko panākt ieinteresēts ir katrs uzaicinātais politiķis. Ja tiek pausti šķietami nereāli solījumi, var tūdaļ pat pārjautāt, kā konkrēti tos grasās pildīt. Diskusijas arī atklāj politiķu spēju vai nespēju sarunāties savā starpā – piekrist konkurenta teiktajam, oponēt, argumentējot, kāpēc kaut kas būtu jādara citādi.
Un, jā, šādā brīdī jo spilgti sevi parāda gan "peldētāji", kas acīmredzami nav gatavojušies cerībā izlīdzēties ar populistiskām frāzēm, gan arī politiskie huligāni, no kuriem neko vairāk par tukšu bļaustīšanos, ko citi politiķi neņem vērā, nesagaidīsim.
Ir iespēja arī salīdzināt, kā katrs politiķis izskatās uz citu fona. Tas viss kopumā ir ļoti vērtīgi, ņemot vērā, ka līdz vēlēšanām atlicis pavisam maz laika un līdz tam katram balsstiesīgam pilsonim jātiek skaidrībā, par ko balsot.
Kāds teiks, ka debašu un diskusiju nu jau ir pārāk daudz? Es uzskatu, ka to nevar būt par daudz. Jo vairāk, ja katram no mums ir iespēja izvēlēties, kuras noskatīties, kuras ne un arī kurās pašam tiekties piedalīties, lai klātienē pajautātu to, kas šķiet vissvarīgākais.
Cita lieta – ļoti negribētos, ka tagad tik jauki iesāktā diskusiju prakse apsīktu uzreiz pēc vēlēšanām, kā tas diemžēl, šķiet, arī notiks.
Šajā – priekšvēlēšanu – laikā jau atklājusies vesela virkne tēmu, kas būtu padziļināti izdiskutējamas tad, kad kļūs zināms, kuri politiskie spēki būs pārstāvēti parlamentā. Tāds, piemēram, ir jautājums par veselības pakalpojumu pieejamību, par ko radikāli atšķirīgus viedokļus pauž ne tikai dažādu partiju pārstāvji, bet arī ZZS pārstāvošās politiķes Barča, Reizniece-Ozola un Čakša. Ir arī citi piemēri, kur lēmumi acīmredzami pieņemti bez padziļināta izvērtējuma. Ja politiķi paši neprotas, sabiedrība šādas diskusijas var iniciēt.