Šobrīd negribas skriet ratiem pa priekšu ar vērtējumiem, analizēt politiskās pozas un simbolismus, kas izriet no pirmsievēlēšanas intervijām, jo viss sarunātais tomēr bija kampaņas sastāvdaļa, lai gan interesantā tur nav maz, tostarp tēmas, kur jaunā prezidenta viedoklis visnotaļ radikāli atšķiras no viņu ievēlējušo politisko spēku viedokļiem. Taču ir dažas būtiskas nianses, kuras acīmredzamas jau šobrīd un kuras var un noteikti mainīs gadiem ierasto lietu kārtību.
Levita ievēlēšana vispirms ietekmēs Latvijas ārpolitiku. Nav runa par kursu, bet gan izpildītājiem. Gadiem ārlietas bija Edgara Rinkēviča monopols, ja tā var teikt.
Neviens no trim prezidentiem (Valdis Zatlers, Andris Bērziņš, Raimonds Vējonis) pēc Vairas Vīķes-Freibergas nebija ne spējīgs, ne ieinteresēts būt šajā ziņā aktīvs, runāt vienā līmenī ar Eiropas un pasaules varenajiem. Esmu diezgan pārliecināts, ka Levits būs aktīvs ārpolitikā. Turklāt acīmredzami ar ārlietām labprāt nodarbojas arī pašreizējais premjers Krišjānis Kariņš, kuram tas atšķirībā no priekšgājējiem Māra Kučinska un Laimdotas Straujumas gan padodas, gan interesē. Šāda situācija Latvijā ir unikāla, tāpēc ļoti interesanti būs pavērot lomu sadalījumu, aktivitāti un akcentus Latvijas ārpolitikā tieši no šādas perspektīvas.
Minētā situācija nav ne laba, ne slikta. Tāda tā vienkārši ir. Taču fakts, ka esošās reālpolitikas nianses (tostarp ekonomisku grupējumu kontekstā) var kādā brīdī būt gan premjera, gan jaunā prezidenta problēma, ir acīmredzams.
Otrkārt, Levits ir jaudīga, harismātiska, pašpietiekama personība, kura ikdienā nav saskārusies ar vietējām sīkmanīgajām politiskajām intrigām. Pasaules skatījums ļauj cerēt, ka Levits spējīgs izvēdināt vietējo politisko smaceni visās izpratnēs un atgriezt ticību politikai, kura iestrēgusi starp rīkojumu Nr. 2 un kartona "bezkompromisa tiesiskumu". Latvijas politika nav tikai balta vai melna, tajā nedarbojas tikai labie pret sliktajiem, ir milzum daudz starptoņu, un Levita publiskā retorika jau ļauj raudzīties ar piesardzīgu optimismu.
Un, treškārt, šķiet, simptomātiska Latvijas pēdējo prezidentu kaite bijusi nespēja noformēt ilgstoši darboties spējīgu komandu. Arī Vējonis tika ievēlēts vispārējā eiforijā, turklāt gan Levita tagad, gan Vējoņa toreizējos karsējos saskatāmas zināmas līdzības. Analizējot, kā aizejošais prezidents faktiski visu prezidentūras laiku mocījās ar tuvējo loku, kas faktiski bija viens no viņa neveiksmju cēloņiem, Levitam ir visas iespējas neuzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem.
UZTICĪBAS AVANSS
Itamars Toledano
rūgtā patiesība