Arī pati valsts ir ieguvēja, jo var turpināt savu saistību pārfinansēšanu, aizņemoties naudu finanšu tirgū ar negatīvu procenta likmi. Bankas, iegādājoties obligācijas, labprāt ir gatavas mūsu valsti šādi kreditēt, jo pretējā gadījumā tām "brīvā nauda" jāglabā Eiropas Centrālajā bankā ar negatīvu – mīnus 0,5% vērtu depozīta likmi. Varētu šķist, ka līdz ar ekonomisko izaugsmi mūsu valstī ir radušies labvēlīgāki apstākļi aizdevumu izsniegšanai uzņēmumiem un mājsaimniecībām, lai mūsu tautsaimniecība varētu turpināt izaugsmi. Diemžēl attiecībā uz šo nekāda atvieglota nopūta neizdodas, drīzāk gan dziļdomīga nopūšanās, jo cīņā ar naudas atmazgāšanu jau esam aizgājuši tik tālu, ka bankas spiestas "izķert" pat pāris eiro vērtus maksājumus, kuri vienam var šķist aizdomīgi, bet citam ne.
Jādomā, ka aizvien izteiktākā ķīlnieku lomā nonāk arī pašas bankas, kuras vairs nevar normāli izsniegt aizdevumus, jo nespēj izpētīt visas uzņēmumu attiecības ar partneriem, sākot no piegādātājiem un beidzot ar noņēmējiem. Rezultāts atspoguļojas arī banku kreditēšanas statistikā un galu galā tas būs (vai jau ir) ieraugāms valsts ekonomiskās izaugsmes datos. Proti, kā liecina Finanšu un kapitāla tirgus komisijas apkopotie dati, pagājušā gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar atbilstošu laika nogriezni 2018. gadā nefinanšu sabiedrībām izsniegto aizdevumu portfelis sarucis par 4%, bet mazajiem un vidējiem uzņēmējiem šis kritums ir četrkārt lielāks – ap 16%. Diezin vai tā ir atbilstoša situācija laika periodam, kad valsts ekonomikā vēl bija vērojams, lai arī sarūkošs, taču vēl aizvien samērā solīds kāpums. Piemēram, pagājušā gada trešajā ceturksnī pret šo laika periodu 2018. gadā Latvijas ekonomika bija augusi par 2,9%. Vienlaikus bankas visai aktīvi ir kreditējušas citas finanšu sabiedrības, acīmredzot līzinga kompānijas, kur aizdevumu apjoms gada laikā aptuveni pieckāršojies. Protams, daļa no šīs naudas aiziet ne tikai par ārvalstīs ražotajām precēm, bet paliek arī Latvijā, taču droši vien vēl labāku sniegumu tautsaimniecībā varētu sasniegt tad, ja aizdevumu izsniegšana pieaugtu arī nefinanšu sabiedrībām. Jautājums, ko varētu adresēt politiķiem, tieslietu ministru un premjeru ieskaitot, – vai viņu kapacitāte ir atbilstoša tam, lai varētu izstrādāt normatīvos aktus, kas vienlaikus paredz gan netīras naudas izķeršanu, gan arī nepamatoti nebremzēt kreditēšanu Latvijā?Ja atbilde nav apstiprinoša, tad, visticamāk, Latvijas mazās uzņēmējsabiedrības atkal atgriezīsies pie lielākas skaidras naudas aprites.
Rezultātā uzņēmumu bilances, kuras nodokļu reformas iespaidā sāka kļūt caurspīdīgākas, atkal sāks duļķoties.
Galu galā, tas nemetīs līkumu arī pašiem šobrīd pašapmierinātībā ieslīgušajiem politiķiem, jo "sabojāta" tautsaimniecība nozīmē ne tikai nodokļu ieņēmumu samazināšanos, bet arī sabiedrības neapmierinātības pieaugumu, un vēlēšanas vairs nav aiz kalniem.
melnais humors
jānis
Aizsajūsmasaizrāvāselpa