Fragments no intervijas:
Nesen bija liels tracis, ka lielās valsts slimnīcas ir parādos, tagadējais veselības ministrs runāja pat par maksātnespējas pazīmēm. Nu viss apklusis. Vai kaut kas uzlabojies?
Es neteiktu, ka situācija ir dramatiska, bet tā ir nopietna. Varu runāt tikai par Austrumu slimnīcu. Mums zaudējumi sāka veidoties no 2010. gada, tas bija pēdējais, kad RAKUS strādāja ar peļņu. Cēlonis ir krīzes laikā īstenotā konsolidācija - tika būtiski samazināti tarifi, noņēma arī piemaksu par to, ka esam universitātes slimnīca. Domāju, ka visu slimnīcu galvenie ārsti ir pelnījuši īpašu apbalvojumu par virtuozitāti - nevienā biznesa jomā nav iedomājams, ka spēles noteikumi pēkšņi mainās burtiski gada pēdējās dienās un ar jauno gadu tas pats darbs jādara par daudz zemāku samaksu. Pa četriem gadiem valsts nav samaksājusi par sniegto pakalpojumu 32 miljonus, tāpēc mums izveidojušies 23 miljonus lieli zaudējumi.
Mēģinājāt ko kompensēt ar maksas pakalpojumiem?
Jā, bet tas nav risinājums, jo aptuveni 80-85% ir neatliekamās palīdzības pacienti, tātad tie, kuru ārstēšanu pamatā apmaksā valsts. Maksas pakalpojumu klāsts nepārtraukti pieaug, bet tas nav tādos mērogos, kā mums gribētos. Viens no iemesliem - ja cilvēks maksā, viņš vēlas komfortablākus apstākļus, bet tos grūti piedāvāt bez papildu ieguldījumiem. Nav noslēpums, ka lieli remonti Gaiļezera slimnīcā nav bijuši kopš tās uzbūvēšanas, remontētas vien atsevišķas nodaļas. Speciālisti mūsu slimnīcā ir ļoti labi, tehnoloģijas modernas, bet telpām ir nepieciešama renovācija. Ir jābūt apstākļiem, par ko cilvēki, kas var to atļauties, būtu gatavi piemaksāt, - mūsdienu izpratnē slimnīcas videi jābūt pietuvinātai mājas apstākļiem. Kad pacientu atved neatliekamā kārtā, protams, tā ir cita situācija, kaut gan es būtu vēlējusies radīt mūsdienīgu, rehabilitācijai psiholoģiski piemērotu vidi visā slimnīcā.
Nav arī tā, ka mēs visus šos gadus sēdētu rokas klēpī salikuši. Intensīvi meklējām iespējas samazināt darba izmaksas, rast iespējas uzlabot vidi ar esošajiem resursiem. Tādā veidā esam ietaupījuši piecus miljonus. Taču jāņem vērā, ka RAKUS veidota salīdzinoši nesen, pievienojot vairākas citas. Apvienošanās sākās 2005. gadā, kad vienā kapitālsabiedrībā apvienoja Latvijas Onkoloģijas centru, Biķernieku un Linezera slimnīcu. 2007. gadā pievienoja Patoloģijas centru, 2008. gadā - Gaiļezera slimnīcu, 2012. gadā (jau laikā, kad strādājām ar samazinātiem tarifiem) - Infektoloģijas centru, kā arī Plaušu un tuberkulozes slimību centru. Katra šāda reforma prasa papildu finanšu resursus, bet tādi slimnīcai netika piešķirti nevienā no minētajiem gadījumiem.
Vai, jūsuprāt, daudzo citu slimnīcu pievienošana bija pareiza?
Sāksim ar to, ka tas nav slimnīcā vai struktūrvienībā, bet ministrijā, valdībā lemjams stratēģisks jautājums. Tas, ka kāda slimnīca nebija kapitālsabiedrība, piemēram, Infektoloģijas centrs darbojās kā valsts aģentūra, man šķiet nepareizi. Visām slimnīcām būtu jābūt vienādās pozīcijās, jādarbojas pēc vienādiem noteikumiem. Es uzskatu, ka apvienošanas nodrošināšanai jāparedz attiecīgi finanšu resursi, jo skaidrs, ka tas saistīts ar izdevumiem. Aģentūras tika atšķirīgi finansētas, tām arī citāda atskaišu sistēma, to visu nācās salāgot.
Minējāt nepietiekamo samaksu par paveikto darbu. Varat ilustrēt ar piemēru, ko tas nozīmē?
Statistiski katrs piektais pacients, ko mums atved neatliekamā palīdzība, ir no valsts puses neapmaksāts. Ja vidējais gultas dienu skaits slimniekam ir astoņas dienas, tad mēs diennaktī nesaņemam samaksu par aptuveni 120 pacientiem. Šie fakti visu izsaka.
Diennaktī atved vai paši atbrauc aptuveni 200 pacientu. Stacionējam vidēji 60-70. Vairāk par pusi pēc neatliekamās palīdzības sniegšanas var iet mājās. Bet līdz tam visi pacienti tiek izmeklēti, saņem ārstēšanās rekomendācijas, tādējādi mēs izdarām arī daļu darba, kas būtībā attiecas uz ambulatoro sektoru.
Vai cilvēkos nav vilšanās, ka atved ar ātrajiem, apskata, iedod zāles un... atlaiž mājās?
Daudzi tiešām nejūtas gandarīti - lai gan ir tā labā ziņa, ka viņi ir tik veseli, lai dotos mājās. Bet cilvēki jau no iepriekšējiem laikiem joprojām tendēti uztvert - ja viņi nokļūst slimnīcā, tad uz ilgstošu ārstēšanos; nepieļauj domu, ka var ārstēties arī mājās. Droši vien to ietekmē arī sociālie apstākļi. Daži pacienti ir ļoti «gudri» - pēcpusdienā, kad vairs nepieņem ģimenes ārsti, paši brauc uz universitātes slimnīcas Uzņemšanas nodaļu, stāsta par savām sūdzībām...
Grib tikt slimnīcā, lai dzīvotu tajā iespējami ilgi kā lētā viesnīcā?
Viens otrs jā.
Visu lielo interviju ar RAKUS vadītāju lasiet otrdienas, 2.jūnija, laikrakstā Diena!