Lielbritānijā, jāatgādina, ir noteikts tikai termiņš, līdz kuram jānotiek kārtējām vēlēšanām, kamēr konkrēta datuma nosaukšana ir premjera prerogatīva, saskaņojot lēmumu ar valdošo monarhu. Būtībā pirmstermiņa vēlēšanas savukārt tiek izsludinātas tikai divos gadījumos – kad valdošā partija atrodas uz popularitātes viļņa un cenšas to izmantot varas nodrošināšanai uz vēl pieciem gadiem vai kad vēlētāju atbalsts ir zems un vēlēšanas tiek izsludinātas cerībā, ka balsotāji tomēr pratīs novērtēt šādu soli, ka konkurenti nebūs gatavi priekšvēlēšanu kampaņai u. c.
Sunaka lēmums acīmredzami ir otrais gadījums. Atbalsts torijiem (konservatīvajiem), kuri pie varas atrodas kopš 2010. gada, ir vēsturiski zemākais ilgās desmitgadēs un svārstās ap 20%, partija nupat cieta sakāvi vietējās vēlēšanās Anglijā un Velsā, un visiem ir skaidrs, ka cerību palikt pie varas konservatīvajiem nav. Pie kam šoreiz vēlēšanām bija jānotiek līdz nākamā gada janvārim, un tika gaidīts, ka toriji centīsies tās atlikt uz gada nogali – oktobri vai novembri. Tostarp tādēļ, ka pastāv cerības (nav gan skaidrs, cik pamatotas), ka drīzumā atsevišķi britu ekonomikas rādītāji varētu sākt uzlaboties.
Tieši toriju nespēja samazināt ekonomiskās un sociālās problēmas, tāpat kā konflikti partijas iekšienē un tas, ka daudzi konservatīvo politiķi, premjeru Sunaku ieskaitot, ir tāli no vēlētāju problēmām, tikmēr ir galvenie viņu popularitātes krituma cēloņi un iemesli, kamdēļ vēlētāji diezin vai noticēs toriju vārdiem, ka labāka nākotne atrodas tepat aiz stūra. Rezultātā tiek gaidīta leiboristu uzvara, pie kam, visticamāk, valdības izveidei sabiedrotos parlamentā viņiem meklēt nenāksies. Tiek lēsts, ka partijai ir garantēti ap 300 mandātiem (no 650), bet kopējais leiboristu vietu skaits nākamajā parlamentā varētu būt ap četriem simtiem.
Cits jautājums, ka arī leiboristi vairāk "nav tie" un nedz partijas vadītājs Kīrs Stārmers, nedz viņa līdzgaitnieki, kuri drīzāk ir nevis politiķi, bet politiskie funkcionāri, acīmredzami nav gatavi īstenot reformas, kādas nepieciešamas valsts ekonomikas un sociālās sfēras savešanai kārtībā. Arī leiboristiem nav nedz izlēmīgu cilvēku, nedz atbilstīga plāna, kas nesola neko labu Lielbritānijai kopumā, taču atstāj torijiem vismaz kādas cerības uz salīdzinoši drīzu atgriešanos.