Tomēr ir kāda nianse. Piemēram, mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) režīms, kam finanšu ministrs laiku pa laikam velta kritiku, joprojām ir pilnīgi legāls nodokļu maksāšanas režīms, un nudien nevajadzētu, vienkārši sakot, "samest vienā katlā" tos uzņēmumus, kuri strādā likumīgā nodokļu nomaksas režīmā, ar to biznesu, kas darbojas tautsaimniecības pelēkajā sektorā un veicina ēnu ekonomiku.
Tas, ka "nevajag izvēlēties strādāt MUN režīmā, jo MUN režīms nepatīk ministram", nav nopietns arguments, jo, pirmkārt, nevar prasīt, lai visi iedzīvotāji būtu informēti par visu ministru viedokļiem, otrkārt, valdības mainās bieži, ministri – vēl biežāk, un pielāgot uzņēmējdarbību katra ministra viedoklim nav reāli. Turklāt, ja Finanšu ministrijā vēl vairāk vai mazāk ir vērojama konsekvence, tad citās ar tautsaimniecību saistītās ministrijās galīgi ne. Dažādi ekonomikas ministri ir akcentējuši ļoti atšķirīgas prioritātes – bija reiz ekonomikas ministrs, kurš uzmanību vērsa uz patēriņa kredītiem, cits ekonomikas ministrs koncentrējās uz situāciju enerģētikā, bet vēl cits ministrs mudināja attīstīt jaunuzņēmumu ekosistēmu. Savukārt Satiksmes ministrijas mainīgā vadība ir demonstrējusi tik ārkārtīgi dažādu attieksmi pret starptautisko sadarbību, it īpaši ar Ķīnu, ka par konsekvenci vispār nevar runāt.
Tiesiskā valstī ir svarīgi ievērot likumus, un, ja reiz finanšu ministrs uzskata, ka MUN režīms paaugstina iedzīvotāju nabadzības un sociālās neaizsargātības riskus, tad ministram, visai viņa ministrijas komandai un viņa politiskajai partijai Jaunā Vienotība tiesiskā ceļā ir jāpanāk atbilstošās izmaiņas normatīvajā regulējumā.
Iespējams, Covid-19 krīze tiešām jāuztver kā norāde uz to, ka laiks atteikties no XX gadsimta deviņdesmito gadu principa "katrs pats savas finansiālās drošības kalējs", taču nav taisnīgi no Finanšu ministrijas augstumiem pārmest, teiksim, Latgales uzņēmējam to, ka šis uzņēmējs darbojas vēl pagaidām pilnīgi likumīgajā MUN režīmā.
Irlielāmērāticams
backinUSSR