Šā likuma dēļ jūnija beigās Eiropadomes (ES valstu vadītāju) sanāksmes laikā Briselē, jāatgādina, izraisījās asa vārdu pārmaiņa starp Nīderlandes premjerministru Marku Riti un Orbanu, kuras laikā Ungārijas premjeram gandrīz atklāti tika draudēts ar valsts izslēgšanu no ES. Ungārijas premjers, jāpiebilst, atbildes parādā nepalika, tomēr viņa teikto Eiropas valstu plašsaziņas līdzekļi pamatā ignorēja, izklāstot tikai Rites, Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājas Ursulas fon der Leienas u. c. viedokļus par Ungārijas nedemokrātiskumu, vēršanos pret LGBT kopienu un to, ka valstij, kas ignorē "eiropeiskās vērtības" kā minimums ir atņemams Eiropas finansējums, bet kā maksimums – tā ir izslēdzama no savienības.
Lai kopaina būtu pilnīga, nedaudz vēlāk virkne redzamu Eiropas plašsaziņas līdzekļu atteicās publicēt apmaksātu rakstu, kurā bija izskaidrota Ungārijas un Orbana pozīcija. Tajā skaitā nosodīta "Eiropas impērija" un kādas supervalsts veidošana, kā arī pausts aicinājums stiprināt ES dalībvalstu nacionālos parlamentus. Pēc visa spriežot, eiropiešiem nepiedienas zināt ko vairāk par oficiālo viedokli, un arī tēze, ka patiesība dzimst tikai strīdos, šajā gadījumā ir paslaucīta dziļi zem paklāja.
Kopumā runa šajā gadījumā gan ir par ko ievērojami vairāk nekā tikai viendzimuma attiecību un dzimuma maiņas propagandu bērnu un jauniešu vidū. Raugoties pēc būtības, šis konflikts ir divu dažādu Eiropu – savu pasaules redzējumu visiem ar jebkādām metodēm uzspiest alkstošās ultraliberālās un tradicionāli konservatīvās – kārtējā sadursme, kas liecina arī par aizvien pieaugošo nošķirtību starp divām šīm Eiropām.
Fakts, ka vārdu apmaiņa Eiropadomē notika starp Riti un Orbanu, arī ir savā ziņā simbolisks. Nīderlandes premjers ir viens no redzamākajiem Eiropas politiķiem, kura karjera ir balstīta tikai uz noteiktu vērtību sludināšanu un ieviešanu. Orbans, kaismīgs cīnītājs pret komunistisko totalitārismu, savukārt ne tikai saskata paralēles starp to, kas bija, un to, kas draud iestāties, bet arī ir nolēmis nepieļaut vēl viena ideoloģiskā totalitārisma atnākšanu. Nevar noliegt, ka šādai nostājai ir daudz atbalstītāju, it īpaši Austrumeiropā, kur atšķirībā no Rietumeiropas zina un atceras, kas ir impērija ar vienīgo ideoloģiju un valsts iekārtu.
Kā apturēt šo konfrontāciju, kura jau drīzā nākotnē var kļūt par reālu draudu Eiropas Savienības tālākai pastāvēšanai, tikmēr nav skaidrs. Lai to izdarītu, ir nepieciešami tāda līmeņa politiķi – pragmatiķi –, kādi Eiropā šobrīd nav saskatāmi. Tā kā kompromisu, visticamāk, nebūs, katrai valstij nāksies izdarīt izvēli, kurā pusē tā atrodas.