Jūs uzskatāt, ka Latvijā izpratne par IT tehnoloģiju iespējām biznesa attīstībā ir ļoti zema. Varbūt situācijas tomēr uzlabojas?
Lielajos uzņēmumos uzlabojas, mazajos – ne īpaši. Lielie uzņēmumi, kuros ir sava IT nodaļa, saprot, kā izmantot modernās tehnoloģijas, lai nostiprinātos tirgū. Mazajos uzņēmumos īpašnieki un vadītāji bieži pat nevēlas iedziļināties tajā, kā IT tehnoloģijas varētu izmantot sava biznesa labā, un uztic IT jautājumus ārpakalpojuma padomdevējiem, kas nav tiešā veidā saistīti ar to nozari, kurā uzņēmums strādā. Rezultātā IT potenciāls paliek neizmantots. Turklāt arī izveidotās IT sistēmas ne vienmēr ir tik kvalitatīvas, kā varētu būt.
Joprojām valda vieglprātīga attieksme pret IT sistēmu drošību?
Nenoliedzami, ļoti vieglprātīga. Kā ikvienā jomā, arī par IT sistēmu drošību cilvēki sāk domāt tikai tad, kad viņiem notiek kaut kas ļauns. Kad tikko bijām izveidojuši uzņēmumu DPA, birojā izcēlās ugunsgrēks. Tikai pēc ugunsgrēka iedomājos, ka eksistē tāds serviss kā apdrošināšana un ka man būtu vajadzējis biroju apdrošināt.
Tātad, līdz brīdim, kamēr uz IT sistēmas drošības nepilnībām nenorāda, piemēram, labi zināmais Neo, iestādes un uzņēmumi dzīvo ilūzijās, ka viss kārtībā?
Kas attiecas konkrēti uz Neo, gribu uzsvērt, ka šis cilvēks – Neo – jau neko neuzlauza. Viņš izmantoja situāciju, ka datu drošības sistēmā bija palikušas neaizslēgtas durvis, respektīvi, pieeja, kas ļāva brīvi datus kopēt. Neo par šo drošības sistēmas nepilnību uzreiz nepaziņoja informācijas sistēmas turētājam, bet izmantoja publicitātei. Tas, kā Neo rīkojies, ir diskutabli vērtējams, un paliek uz viņa paša sirdsapziņas. Tomēr šis nav klasiskais drošības sistēmu uzlaušanas gadījums, kādu arī pasaulē netrūkst.
Ikdienas darbā bieži dzirdat par gadījumiem, kas tikusi uzlauzta IT drošības sistēma?
Datora uzlaušanu ļoti bieži datorlietotājs pat nespēj konstatēt. Gadās, ka lietotājam nezinot, datorā tiek uzstādītas ļaundabīgas programmas, kas nepamanītas darbojas ļoti ilgu laiku.
Protams, nevajag baidīties lietot datoru un internetu, bet jāievēro saprātīga piesardzība. Ir daži Rīgas rajoni, kuros tumšā diennakts laikā labāk uz ielas neplātīties ar naudas maku, pārskaitot papīra naudas banknotes. Tieši tāpat riski jāapzinās arī virtuālajā pasaulē.
Mūsdienās ļoti daudzi cilvēki iepērkas internetā ar kredītkartēm. Pats pēc savas personīgās pieredzes esmu secinājis, ka iepirkšanās internetā nav 100% droša. Tāpēc es izmantoju pirkumiem internetā tikai tādu kredītkarti, kurā ir tik maza naudas summa, ka pat nav žēl, ja to arī nozags.
Jāpadomā pat par tādu šķietami elementāru elementu kā datora parole. Drošai parolei jāsatur vismaz padsmit zīmju, tajā jābūt lielajiem un mazajiem burtiem, kā arī simboliem. Parolei nevajadzētu būt parastam, vārdnīcā atrodamam vārdam. Bet sarežģītu paroli cilvēki parasti neatceras un tāpēc tādu neveido, bet izvēlas vienkāršu vārdu, tā vieglprātīgi padarot vienkāršāku hakeru darbu. Savukārt, ja datorlietotājs izveido sarežģītu paroli, tad pieraksta to uz lapiņas, ko pielīmē pie klaviatūras, un tas atkal palielina riskus, ka parole nonāks nepareizajās rokās.
Visu interviju lasiet trešdien, 29. maijā, laikrakstā Diena.