Būtiski, ka streikojošajiem pedagogiem par streikošanas dienām nemaksās algu, bet te gan jāpiebilst, ka arodbiedrība saviem biedriem izmaksās 20 eiro kompensāciju par katru streikošanas dienu, kā arī patlaban runā ar pašvaldībām par iespēju streikojušajiem pedagogiem līdz gada beigām normatīvo aktu ietvaros arī kompensēt nesaņemto atalgojumu.
Bet tāpat tas būs mazāk. Bet, ņemot vērā, ka būtībā atalgojums netiks maksāts, šis ir savdabīgs ministres piedāvājums – pastreikojiet tikai trīs dienas, un beidzam traci, turklāt mēs jums vēl par šīm dienām samaksāsim algu –, un tas rada pārdomas, vai šādu piedāvājumu nevarētu dēvēt par "kukuļpiedāvājumu".
Taču ir vēl kāda nianse. Jau gadiem pedagogi ir lūguši, pieprasījuši, protestējuši, bet beigās tik un tā tikuši apdalīti. Tieši tāpat kā mediķi, ugunsdzēsēji u. c. Tāpēc nepamet sajūta, ka ministres piedāvājuma patiesais mērķis bija nevis noregulēt situāciju un pēc tam patiešām sākt kvalitatīvu dialogu un problēmas risināšanu, bet gan savdabīgā veidā apmānīt pedagogus – triju dienu streiks, visticamāk, neradītu tik lielas galvassāpes politiķiem un ierēdņiem, cik beztermiņa. Nu, pastreikotu pedagogi, pēc tam atsāktu strādāt, un troksnis ātri izplēnētu, bet pirms vēlēšanām vēl varētu pagūt ko pasolīt izdarīt parlamenta nākamā sasaukuma laikā, tādējādi kaut cik uzspodrinot savu mundieri.
Šo "ēsmu" pedagogi nepieņēma, un streiks, diezgan ticami, notiks. Zinot pedagogu atalgojumu, varam nojaust, ka par streikošanas laiku nesaņemtā nauda ne vienam vien iecirtīs robu ģimenes budžetā. Līdz ar to, manuprāt, izšķiršanās par šādu soli liecina par galējo izmisumu un dusmām. Tāpēc ir nepatīkami klausīties politiķu moralizēšanu par to, kādas grūtības vecākiem radīšot streiks un ka šis, redziet, esot galīgi nepiemērots brīdis. Nē, šis brīdis ir pat ļoti piemērots, jo politiķiem beidzot jāsāk darīt, nevis tikai moralizēt.