Ženēvas samita realitāte un utopijas

Samits, jāatgādina, noslēdzās ar īsu kopīgu paziņojumu par kodolkara nepieļaujamību, ar vienošanos, ka abu pušu galvaspilsētās tuvākajā laikā atgriezīsies tās šobrīd pametušie vēstnieki, kā arī ar solījumiem kopīgi risināt tādus jautājumus kā stratēģiskā stabilitāte un kiberdrošība. Cik noprotams, tad tiks izveidotas darba grupas, kas centīsies atrast kompromisus un izstrādāt divpusējās vienošanās. Kā liecina ASV prezidenta izteikumi, šī darba rezultāti varētu kļūt redzami pēc aptuveni pusgada, lai gan tā, protams, ir tikai varbūtība. Cik uzmanības tika veltīts vēl vienam jautājumam, par kuru pastāv daudz iespēju kopsaucēju atrašanai – cīņai ar klimata izmaiņām –, palika neskaidrs, tomēr domājams, ka aktivitātes sāksies arī šajā virzienā.

Vēl iespējas atrast kopsaucējus pastāv atsevišķos divpusējos (apmaiņa ar notiesātajiem), kā arī starptautiskās politikas (Irānas kodolprogramma, Afganistāna) jautājumos, tomēr līdz ar to vienoto interešu loks ir izsmelts. Kas attiecas uz pārējo, tad atrast kopīgo ir vai nu ievērojami grūtāk, vai bieži vien pat neiespējami, turklāt ne tikai atšķirīgu interešu, bet arī ideoloģisku sarkano līniju dēļ.

Ka ideoloģija draud kļūt par faktoru, kura dēļ mēģinājums atvirzīt ASV un Krievijas attiecības no bezdibeņa malas var ciest neveiksmi, liecināja abu līderu preses konferences pēc samita beigām. Pats zīmīgākais bija televīzijas kanāla CNN atvadu jautājums ASV prezidentam – kā viņš var runāt par konstruktīvām ASV un Krievijas attiecībām, ja Krievijas prezidents savu vainu par visiem iepriekš izdarītajiem pārkāpumiem nav atzinis, neko no izdarītā nav nožēlojis, par patiesās demokrātijas adeptu nav kļuvis utt. Problēma ir tajā, ka šāda viedokļa aizstāvju ASV politiskajā elitē, plašsaziņas līdzekļos un vēl citur ir daudz, un ievērojams ir arī spiediens uz ASV prezidentu. Tāpat Krievijā pastāv ietekmīga tā saucamā patriotiskā nometne, kura ir pret attiecību uzlabošanu ar ASV, un nav skaidrs, kas ņems virsroku – pragmatiķi vai ideologi.

Vēl viens ļoti nozīmīgs riska faktors slēpjas tur, ka ASV, pēc kuras iniciatīvas samits tika rīkots, nekādi nepietuvināja savu galveno stratēģisko mērķi – panākt Krievijas un Ķīnas attiecību tālākas attīstības vismaz apturēšanu. Ir arī skaidrs, ka nekādi solījumi vai draudi nepiespiedīs Maskavu mainīt tās nostāju un stratēģiskā partnerība ar Pekinu turpināsies tik ilgi un tik lielā mērā, cik Krievijā to uzskatīs par atbilstīgu savām interesēm. Rezultātā jebkāda ciešāka partnerība starp ASV un Krieviju ir atklāta utopija, bet galvenais jautājums skan – cik ilgi un vai vispār abām lielvalstīm izdosies saglabāt kaut nedaudz pieņemamas abpusējās attiecības?