Pieminēta šī gadskārta tika dažādi – starptautiski atzītajā salas grieķu daļā saprotamu iemeslu dēļ minimāli un bez jebkāda entuziasma, uzskatot salas turku daļu par okupācijā esošu, savukārt tikai Turcijas atzītajā (un de facto arī Ankaras kontrolētajā un finansētajā) Ziemeļkipras Turku Republikā 1974. gada pieminēšana noritēja patētiski un svinīgā atmosfērā. Vienlaikus krietns skaits politiķu Ziemeļkiprā šo gadadienu izmantoja, lai, mazākais, atgādinātu par salas turku daļā dominējošo vēlmi tādā vai citādā statusā oficiāli iekļauties Turcijas sastāvā.
Piemēram, neatzītās republikas transporta un attīstības ministrs Erhans Arikli nepārprotami lika saprast, ka Ziemeļkipra vairāk nedomā par iespējamo apvienošanos ar grieķu Kipras daļu un iekļaušanos Eiropas Savienībā (ES), bet izskata «citus variantus», pirmkārt jau pievienošanos Turcijai autonomā statusā. Turklāt ir skaidrs, ka tādi salas politiķi kā Arikli tikai atklāti runā par to, ko domā un vēlas Turcijā, bet ko atklāti paziņot Ankaras amatpersonas dažādu iemeslu dēļ pagaidām nevēlas.
Iemeslu vēlēties oficiālu Ziemeļkipras pievienošanu Ankarai netrūkst. Redzamākie no tādiem ir gāzes un naftas rezerves Vidusjūrā pie Kipras krastiem un Turcijas armijas bāzes Ziemeļkiprā, kuru skaits drīzā laikā acīmredzami tiks palielināts. Kādreizējo vēlmi pievienoties ES prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana Turcijā ir nomainījis pantjurkisma un neoosmanisma sakausējums, kā arī centieni balansēt starp Rietumiem un Austrumiem, turklāt aizvien biežāk un uzskatāmāk sliecoties pēdējo virzienā.
Nav mazsvarīgi arī tas, ka Ankaras kursu bez īpašām iebildēm atbalsta Ziemeļkipras iedzīvotāju vairākums. Starp viņiem Turcijas ilgstoši īstenotās politikas dēļ vairs tikai katrs trešais ir «iedzimtais» salinieks, bet divas trešdaļas – ieceļotāji no Turcijas vai viņu pēcteči. Kamdēļ – ja (vai drīzāk – kad) jautājums par Ziemeļkipras statusa maiņu nonāks oficiālajā dienaskārtībā, viņu izvēle būs skaidra.
Šīs tēmas oficiāla aktualizēšana starptautiskā mērogā no Ankaras puses būs sava veida indikators, kas vienlaikus liecinās kā par Turcijas lēmumu galīgi "aiziet uz Austrumiem", tā par to, ka robežu pārzīmēšanas tendence ir nonākusi arī līdz apvienotajai Eiropai. Tas var kļūt par procesu ar neprognozējamām sekām.