Iemesli tam ir vairāki. Pirmkārt, atšķirībā no klasiskajiem medijiem, kur par satura patiesumu atbild redakcijas, interneta brīvās saziņas vidē par satura patiesumu neviens neatbild. Satura kontroles algoritmi, ko pielieto lielākās šādas saziņas platformas, pagaidām vēl darbojas nepilnīgi, kam spilgts, arī kuriozs piemērs ir dzejnieces Māras Zālītes savulaik paustais atbalsts premjeram Kariņam, ko Facebook, tulkojot uzvārdu, noturēja par aicinājumu uz karadarbību un tāpēc dzēsa. Bet ir arī nopietnāki riski – kā šajās dienās paudis NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts, šobrīd ļoti strauji attīstās virtuālās realitātes tehnoloģijas un tas nozīmē, ka arī interneta saziņā cilvēku vietā aizvien vairāk darbosies mākslīgā intelekta rīki. Un, protams, tādi var būt gan godīgu, gan ļaunprātīgu cilvēku rokās.
Otrkārt, arī tā dēvētā medijpratība vairumam sabiedrības ir zemā līmenī – ārkārtīgi daudz piemēru ir tam, ka cilvēki pārpublicē vēstījumus, pat nevērtējot informācijas avotu, nepārbaudot patiesumu.
Treškārt, liela daļa tradicionālo jeb par saturu atbildīgo mediju, lai arī kādās platformās darbotos, ir finansiāli novājināti, tiem ir rūkoša auditorija un pārbaudītas informācijas sagatavošanai pieejami daudz mazāki resursi nekā iepriekš.
Ko darīt šādā situācijā? Cīnīties pret jaunajām saziņas iespējām interneta vidē, protams, ir bezjēdzīgi. Un tas arī nebūtu vajadzīgs, jo prasmīgi lietota šī saziņa varbūt ļoti noderīga, jo atvieglo arī kvalitatīvas informācijas avotu popularizēšanu. Savukārt tas, kas ir iespējams un būtu darāms – stiprināt to mediju darbību, kuri uzņemas atbildību par satura patiesumu un kvalitāti.
Patīkami, ka zināmas iestrādes šajā ziņā jau ir. Plašsaziņas līdzekļu atbalstam izveidots Mediju atbalsta fonds, tam pieejamo finansējumu konkursa kārtībā medijiem piešķir Sabiedrības integrācijas fonds. Tiesa, te ir viena vājā vieta - šīs atbalsts tiek dots nevis kvalitatīvu mediju pastāvēšanai kā tādai līdzīgi politisko partiju finansēšanai no valsts budžeta, bet gan maksāts par satura gatavošanu saskaņā ar konkursā definēto tēmu loku. Taču tas jau ir citā kontekstā diskutējams temats un labāk, ka ir tā, kā ir, nekā, ja nebūtu nekā.
Jauns pavērsiens saistībā ar iepriekš minēto ir Eiropas Komisijas iniciatīva - Eiropas Mediju brīvības akts. Tur ir zināmas iestrādes, kas skar mediju ētiku, taču šo dokumentu noteikti vajadzētu plašāk izvērtēt, jo, šķiet, mehānismi, kas domāti lielajām starptautiskajām mediju kompānijām, varētu būt grūti vai pat neiespējami ieviešami vairumā Latvijā esošo mazbudžeta mediju.
Un vēl prieks, ka tieši šis jautājumu loks būs centrālais Latvijas Mediju ētikas padomes Mediju ētikas mēneša pasākumos – 19. oktobrī par tēmu “Latvijas informatīvā telpa – jauni izaicinājumi” un 26. oktobrī par tēmu “Redakciju nozīme informācijas nodrošināšanā. Vērtībās balstīta mediju politika demokrātijā”, pulcējot gan ekspertus, kuru darbs saistīts ar informācijas patiesumu, gan arī mediju galvenos redaktorus. Kolēģus žurnālistus noteikti mudinu sekot līdzi šajos pasākumos runātajam. Dalībnieku reģistrēšanās jau notiek. Detalizēta informācija par šiem pasākumiem atrodama ŠEIT!
Tātad problemātika ir apzināta un novērtēta. Nav gluži vairs tā, kā tika pareģots vēl pirms gadiem desmit, ka interneta brīvās saziņas rīki izkonkurēs medijus. Informācijas kvalitāte un satura drošticamība ir tie faktori, kas kopā ar valsts atbalstu nodrošinās (cerams) redakcionālo mediju konkurētspēju ar interneta brīvās saziņas rīkiem arī nākotnē.