Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +28 °C
Daļēji saulains
Otrdiena, 28. maijs
Vilhelms, Vilis

Izjūtam kvalificētu pirmskolas pedagogu un atbalsta personāla trūkumu

Par pedagogu algām, slodžu sabalansēšanu, atbalsta personālu, iekļaujošo izglītību, vardarbības problēmām un citiem aktuāliem izglītības nozares jautājumiem Aismas Orupes saruna ar Jelgavas valstspilsētas Izglītības pārvaldes vadītāju Guntu Auzu.

Pēc pirmās algas saņemšanas šajā mācību gadā izrādījās, ka daļa pedagogu tā bija samazinājusies, nevis palielinājusies, kā tika gaidīts. Kāda situācija ir Jelgavā?

Mērķdotācija, ko pašvaldība saņēma, atbilst tam skolēnu skaitam, kas ir pilsētā. Mēs esam starp tām vietvarām, kam nenākas pārdalīt naudu starp izglītības iestādēm, jo skolēnu skaits, programmu piedāvājums, atbalsta pasākumi, kuriem saņemam finansējumu, ir skaidri saprotams. Tiesa, arī mums ir pedagogi, kuriem palielinājās alga, un ir tādi, kuriem samazinājās – tādu gan ir tikai daži gadījumi, un kritums samaksā viņiem bija simt eiro robežās, ne vairāk. Tas saistīts ar objektīviem apstākļiem, jo, piemēram, mainījusies darba slodze. Ja iepriekš bija 39 stundas, bet tagad – 35, skaidrs, ka alga būs mazāka.

Problēma pašvaldībās varēja rasties arī tāpēc, ka iepriekšējā mācību gada otrajā semestrī piešķirtais 10% palielinājums mērķdotācijā tika novirzīts nevis darba slodzes sabalansēšanai, bet iestrādāts algas likmēs. Jāpiekrīt, ka algu aprēķina sistēma ir sarežģīta un tas ir arī milzīgs administratīvais slogs, kas gulstas uz izglītības iestāžu vadītāju un pašvaldības pleciem.

Kā ar slodžu sabalansēšanu veicas Jelgavas izglītības iestādēs?

Ir iestādes, kur tas izdarīts ļoti veiksmīgi un kur modelis 65% kontaktstundām un 35% pārējiem pienākumiem tiek īstenots. Tas ir skolās, kuras pedagogi uzskata par prestižām darbavietām un kur veiksmīgi notiek paaudžu maiņa. Tur, kur slodzi neizdodas sabalansēt – tas lielākoties ir atsevišķos mācību priekšmetos, pamatā tās ir dabaszinātnes un matemātika (STEM), kā arī latviešu valoda – tostarp tur, kur notiek pāreja uz vienoto skolu. Tādā gadījumā vienam skolotājam ir liels kontaktstundu skaits.

Jāteic, ka izjūtam arī svešvalodu skolotāju trūkumu. Tas mums sarežģī pāreju uz otro svešvalodu, atsakoties no krievu valodas mācīšanas. Vācu valodas skolotāju sistēmā ir palicis ļoti maz, savukārt arī franču valodas pasniedzēju ienācis ļoti maz. Tas pats sakāms par itāļu un spāņu valodas skolotājiem. To mēs tiešām saredzam kā lielu izaicinājumu – pāris mācību gadu laikā visās skolās atrast vajadzīgos pedagogus. Spiediens uz izglītības iestādēm pašreizējās ģeopolitiskās situācijas dēļ šajā ziņā ir ļoti liels.

Kā ir ar atbalsta personālu – vai tas ir pietiekams?

Arī tā vakances izjūtam. Psihologu mums ļoti trūkst, un tas ir saprotams, jo viņi ir ļoti pieprasīti ārpus izglītības sistēmas. Privātpraksēs un valsts institūcijās, arī pusaudžu resursu centros iespēja nopelnīt ir lielāka, nekā strādājot skolās. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Jābūt konsekventai darba samaksai, un tas attiecas arī uz pašvaldības dibinātām izglītības iestādēm.

Trūkst arī sociālo pedagogu un skolotāju palīgu. Viņi ir ļoti vajadzīgi, it īpaši tāpēc, ka joprojām izjūtam kovidlaika attālināto mācību negatīvās sekas – bērni, kuri to piedzīvoja, ir emocionāli nestabilāki, ātrāk nogurst.

Savulaik tika runāts par šādu speciālistu brigāžu izveidi pie izglītības pārvaldēm, lai tās dotos uz skolām pēc izsaukuma.

Speciālistam jābūt uz vietas sasniedzamam, viņam jāpazīst skolēni. Mums ir divas skolas, kurās ir 1260 skolēnu. Skaidrs, ka ar vienu psihologu ir par maz, būtu vajadzīgi divi vai – labākajā gadījumā – trīs. Tad vēl komandā jābūt diviem pašvaldības algotiem sociālajiem pedagogiem. Tas ļautu strādāt ar cēloņiem, nevis sekām. Šobrīd pamatā tiek strādāts ar kritiskiem gadījumiem.

Tas, ka atteicās no sociālo pedagogu sagatavošanas, bija aplams solis – to atzinuši nozarē strādājošie. Kā jūs izjūtat šāda soļa sekas?

Mēs jau laikus, uzzinot, ka šo programmu augstskolā likvidēs, sākām aktīvi šajā virzienā strādāt, un pagājušajā mācību gadā mums izdevās piesaistīt uz visām 12 pašvaldības pirmskolas iestādēm vienu sociālo pedagogu, lai bērnudārzu vadītājiem būtu palīgs, strādājot ar ģimenēm.

Izglītības un zinātnes ministrija informatīvajā ziņojumā Kompleksi risinājumi augstvērtīgai izglītības nodrošināšanai vispārējā pamata un vidējā izglītībā sākotnēji bija paredzējusi neadekvātu atbalsta personāla un skolēnu skaitu proporciju. Piemēram, viens psihologs un karjeras konsultants uz 600 skolēniem.

Ja karjeras konsultanta pārziņā ir 600 skolēnu, cik lielam skaitam viņš var būt pieejams? Lielā vidusskolā tie būtu divi šādi speciālisti. Vai viņi spēs kvalitatīvi strādāt ar visiem skolēniem dažādos vecumposmos? Un ne tikai ar skolēniem, bet arī vecākiem. Piemēram, pēc 6. klases bērnu vecākiem var būt vajadzīgs padoms, vai viņu atvasei turpināt mācības pamatskolā vai valsts ģimnāzijā. Tie nav tādi vienkārši pieņemami lēmumi attiecībā uz izglītības iestāžu izvēli – tos nereti ietekmē arī sociālo tīklu ietekmē veidotie skolu reitingi. Tāpēc profesionāļa argumenti ir ļoti svarīgi, jo tie ir pamatoti, balstīti uz faktiem un objektīviem, nevis emocionāliem spriedumiem.

Piedalījos Saeimas rīkotajā konferencē Investīcija bērnos šodien – labklājīga sabiedrība nākotnē, kur tika runāts par vardarbību pret bērniem. Bērnu ārstes sniegtie piemēri atklāja ļoti skaudru situāciju – to, kas notiek ar bērniem, kuriem vecāki sistemātiski nodara pāri fiziski un emocionāli, un kāda ir viņu rīcība pret vienaudžiem. Tāpēc atbalsta personāla palīdzība pēc iespējas agrīnākā vecumposmā ir ļoti svarīga. Taču tikpat būtisks ir kvalificēts pirmskolas skolotājs, kura loma bērna dzīvē no pusotra gada līdz sešiem, septiņiem gadiem, kad viņš aiziet uz skolu, ir nenovērtējama, un tas attiecas arī uz agrīno prevenciju. Varbūt mazākās pašvaldībās tā nav problēma, bet mēs šādu profesionālu pirmskolas skolotāju trūkumu ļoti izjūtam.

Ir nācies dzirdēt pārmetumus no sākumskolu pedagogiem, ka, bērnam atnākot uz 1. klasi, nav informācijas par to, kāds atbalsts viņam būtu nepieciešams, ja ir mācīšanās grūtības. Paiet laiks, kamēr skolotājs saprot, kādas ir problēmas.

Te ir runa par uzticēšanos. Vecākiem būtu jāizrunājas ar klases audzinātāju, lai viņa zinātu, kāda palīdzība bērnam ir vajadzīga jau no pirmās dienas skolā. Noklusēšana vai problēmu slēpšana nav risinājums – tiek zaudēts laiks un atbalsta iespējas.

Patlaban daudz tiek diskutēts par lasītprasmi. Diemžēl daļa bērnu 1. klasē tikai boksterē, nevis lasa ar izpratni. Viens no ierosinājumiem – 1. klasē pusgadu veltīt tieši šo prasmju stiprināšanai.

Skaidrs, ka lasītprasme ir viena no pamatprasmēm, taču bez tām ir arī sociālās prasmes. Bērns ir jāsagatavo tam, ka skolā būs vairāk bērnu nekā dārziņā, telpas būs atšķirīgas, arī mācību procesa intensitāte būs cita.

Taču runājot par lasītprasmi: ja bērnam ir gādīga un rūpīga ģimene un arī labs pedagogs blakus, visticamāk, jau sešu gadu vecumā viņš spēs lasīt. Jautājums gan ir par to, vai viņš saprot izlasītā teksta jēgu. Jārespektē ir bērna attīstības temps, nevarēsim prasīt, lai visi, atnākot uz skolu, tekoši lasītu.

Es vadu pilsētas Pedagoģiski medicīnisko komisiju, tiekos ar vecākiem un redzu tos materiālus, ko dod speciālisti. Ja ir valodas attīstības traucējumi, svarīgi ir laikus piesaistīt logopēdu, kurš var ieteikt vecākiem un skolotājiem, kā rīkoties un uzlabot bērna prasmes.

Par iekļaujošo izglītību runājot – vai to var kvalitatīvi izdarīt klasē ar 30 bērniem, it īpaši, ja nav iespējas nodrošināt skolotāja palīgu?

Jau tagad Ministru kabineta noteikumi pieļauj veidot parastajās skolās atsevišķas klases bērniem ar īpašām vajadzībām vai mācīt noteiktus priekšmetus atsevišķi no pārējiem. Tā ir normāla pasaules prakse: svarīgi, lai bērni būtu kopā ar pārējiem skolasbiedriem ikdienā un pasākumos, jo sabiedrībā ir visiem jādzīvo kopā neatkarīgi no atšķirībām. Nedrīkst izlikties, ka šādu cilvēku nav, ir jābūt empātiskiem. Vecākiem tas ir milzīgs izaicinājums audzināt bērnu, kurš attīstās lēnāk par citiem vai ir ar īpašām vajadzībām. Tāpēc viņi jāatbalsta, cik iespējams, un tas jādara gan skolai, gan pašvaldībai, gan valstij. Tas attiecas arī uz speciālistu palīdzību. Lai saņemtu to, nereti nākas gaidīt garās rindās, piemēram, lai tiktu uz konsultāciju un saprastu, kāpēc bērns nerunā – vai tas saistīts ar dzirdi vai citiem veselības traucējumiem. Bērnam četri vai seši mēneši ir ilgs laiks.

Kur palika labā ideja par agrīno prevenciju un atbalsta centriem, kas aizvietotu medicīniski pedagoģiskās komisijas, kuru darbs ne vienmēr ir vērtējams kā kvalitatīvs, jo trūkst speciālistu?

Tas viss ir apstājies. Eksministre Ilga Šuplinska šo ieceri strauji virzīja uz priekšu, arī es pati piedalījos dažādās diskusijās par jaunas sistēmas izveidi. Es šiem centriem redzu nākotni, jo tie darbotos pēc vienotas metodikas, tajos būtu atbilstoša vieta un vide, pietiekams speciālistu skaits, kurus vecāki var sasniegt, negaidot garās rindās. Bez speciālistu, tostarp psihiatra, diagnostikas nevar noteikt atbilstošo izglītības programmu un vajadzīgo atbalstu.

Daudzas labas iniciatīvas netiek turpinātas līdz ar projekta beigšanos. Kaut vai, piemēram, PuMPuRS, kas bija vērsts uz priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanu.

Diemžēl tā notiek. Šajā sakarā gribu piebilst, ka pedagogi, kuri iesaistās kādā no projektiem, saņem papildu samaksu par to. Un tas atsaucas uz kopējiem ienākumiem – kad projekts (arī tas pats PuMPuRS) beidzas, piemaksas vairs nav.

Kvalitātes pakāpes pedagogiem – kas ar tām notiek?

Tās joprojām ir, es tās redzu tarifikācijā. To gan ir ļoti maz un dažās iestādēs, un pamatā tiem, kuri tās ieguvuši pirms kāda laika, ne tagad. Domāju, ka tās drīz izzudīs, jo ilgtermiņa redzējuma tām nav. Atgādināšu, ka pakāpes tika ieviestas ar mērķi celt skolotāju profesionālo varēšanu. Kā apliecinājums tam bija ekspertu vērtējums, kas izteikts kā noteikta kvalitātes pakāpe.

Mēs jau sarunā pieskārāmies vardarbības jautājumam. Par to, kā var ar to tikt galā skolās, tiek piedāvāti dažādi risinājumi. Ko jūs ieteiktu darīt?

Vardarbība nebūtu pieļaujama, bet mēs skaidri saprotam, ka tā pastāv, jo ne visi ievēro sabiedrības normas. Bērni savās izpausmēs nav izņēmums, un saknes vardarbībai lielā mērā meklējamas ģimenē. Tajā pašā iepriekšminētajā konferencē izskanēja informācija par 464 bērniem, kuri pērn nonāca slimnīcā ar ļoti smagiem miesas bojājumiem. Tātad ik dienu vismaz viens cietušais. Ja bērns piedzīvojis tik nežēlīgu attieksmi, tas nekur nepazūd un izpaudīsies attiecībās ar vienaudžiem. Skolotājiem un atbalsta personālam tas ir jāredz un jānovērš.

Ko mēs darām Jelgavas skolās drošības labad? Mums katrā skolā dežurē pašvaldības policists, kurš seko līdzi, lai tiktu ievēroti skolas iekšējās kārtības noteikumi. Vai skolotājam būtu jāsāk pārbaudīt somas, lai pārliecinātos, vai tur nav kas tāds, kam tur nav jābūt? Domāju, ka līdz tam nevajadzētu nonākt. Tad varbūt jārīkojas kā lidostās vai Ministru kabineta ēkā, kur priekštelpā soma tiek pārbaudīta ar īpašas ierīces palīdzību un arī pašam jāiziet cauri vārtiem, lai noteiktu, vai kabatās nav paslēpts kas bīstams.

Ko darīt tad, ja bērns bijis vardarbīgs? Izolēt no skolas un atstāt ģimenē, kura, visticamāk, arī vardarbīga? Nav valstī noteikts, kā pareizi rīkoties šādos gadījumos. Vecāki aizstāv savus bērnus, skolotājs ir pa vidu. Lielākais mīnuss ir atbalsta personāla trūkums, jo jāpalīdz ir gan varmākam, gan cietušajam. Un ar tiem spēkiem, kas ir skolās, to visu nevar izdarīt. Bet – jā, tie smagie gadījumi, pat ja tie notiek citā pašvaldībā, atstāj iespaidu uz visiem.

Likvidēja sociālās korekcijas izglītības iestādi Naukšēnos. Solīja izveidot jaunu terapeitisku iestādi riska pusaudžiem. Vēl joprojām nav zināms, vai, kā un kur tas būs. Ko darīt ar tiem nepilngadīgajiem, kuri tomēr uz laiku būtu jāizolē no sabiedrības, jo viņi apdraud apkārtējo drošību?

Arī mēs saskaramies ar tiem dažiem pusaudžiem, kuri ir ārpus ģimenes kontroles, un arī juridiskā persona, kas uzņēmusies par viņiem atbildību, nespēj nekā ietekmēt un panākt, ka viņi ievēro sabiedrībā noteiktās normas. Skola un skolotājs tādos gadījumos ir bezspēcīgs. Es uzskatu, ka šādai institūcijai valstī ir jābūt, bet ar noteiktiem darbības principiem, neatkārtojot tās kļūdas, kas tika pieļautas iepriekš.

Tas, kas izskanēja publiskajā telpā par tās darbību, mani kā sabiedrības locekli un pedagogu aizskāra. Tādas audzināšanas metodes nav atbalstāmas. Taču atstāt visu pašplūsmā un uz pašvaldības pleciem arī nedrīkst, jo tās administratīvās metodes, ko var likt lietā – protokoli un pārrunas, nedod rezultātus.

Trūkst kāda posma visā sistēmā, jo nākamais jau ir cietums, proti, Cēsu audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem, kur nonāk jau par smagiem noziegumiem – slepkavībām, laupīšanām.

Vai mēs kā sabiedrība gribam, lai pusaudži tur nonāktu? Noteikti nē! Taču tie pārkāpumi ir tik smagi, ka viņi no sabiedrības ir jāizolē. Tāpēc jāpanāk, lai nepilngadīgie nenonāktu uz apsūdzēto sola.

Ne mazāk satraucoša un bīstama ir emocionālā vardarbība, kas zeļ un plaukst sociālajos tīklos. Arī tādi pāridarījumi var atstāt smagas sekas, jo ir cietušie un uzbrucēji. Skolotājs to visu izkontrolēt nevar, it īpaši, ja viņš ir ļoti noslogots, ar lielu kontaktstundu skaitu un tik vien kā desmit minūtēm starp stundām.

Vai vecākiem būtu jāinformē skolas direktors vai klases audzinātājs, ja bērnam ir kādi psihiskie traucējumi? Ja atceramies traģisko Liepājas gadījumu, kad skolotāju sadūra viņas audzēkne, jo neviens skolā nezināja par meitenes mentālās veselības problēmām.

Manuprāt, tas noteikti būtu jādara. Mēs visi, kuri strādājam izglītības nozarē, uzņemamies atbildību par personas datiem, un nevar būt vecāku atrunas, ka tas uz jums neattiecas, tāpēc jums tas nav jāzina. Vecākiem jārunā ar skolotāju vai kādu no skolas kompetentajiem speciālistiem, jāpastāsta par to, vai bērnam jālieto medikamenti, vai viņš ir trauksmaināks nekā citi. Tas viss ir ļoti svarīgi, un pedagogiem ir jāzina, kā ar šādu bērnu strādāt, kā rīkoties, ja viņam paliek slikti, un tas attiecas arī uz interešu nodarbībām, ne tikai mācību stundām. Šobrīd skolotājam informācijas par ģimeni un bērnu ir ļoti maz, izņemot par atsevišķām veselības problēmām, piemēram, par diabētu vai celiakiju. Mentālās problēmas ir tās, par kurām netiek runāts, jo tās sabiedrībai ir neērtas tēmas. Jāatceras – cik mēs būsim toleranti un empātiski, tik labi arī jutīsies jebkurš cilvēks.

Vēl viens akūts jautājums ir pedagoga profesijas prestižs. Diemžēl tas nekļūst spožāks, kā pierāda joprojām daudzās vakances, arvien grūtāk atrast skolas direktorus, konkursi uz šo amata vietu nereti tiek rīkoti atkārtoti.

Nenoliedzami, šim prestižam ir jābūt augstākam. Sabiedrībai skolotājs ir jānovērtē, un te nav runa par naudu, bet par attieksmi, cieņu un par elementāru paldies. Jā, arī nauda ir būtisks faktors, taču svarīgs ir vecāku atbalsts. Nevar būt tā, ka skolotājs ar visām problēmām paliek viens, jo tikai kopā ar ģimeni var panākt labus rezultātus. Var būt nesaprašanās, taču tās var izrunāt. Nav uzreiz jāizliek visi iebildumi sociālajos tīklos, kā tas nereti tiek darīts, jo tas ved strupceļā.

Esmu optimiste un ticu, ka skolotāja prestižs augs. Ja tā nenotiks, zaudētāji būs visa sabiedrība. Jauniešiem ir jāstudē pedagoģija un jāienāk izglītības sistēmā, jo profesija ir grūta, bet skaista. Tas gandarījums, ko tā dod, ir nenovērtējams. 

Re!Forma ir rakstu sērija, kurā analizējam kārtējo izglītības sistēmas reformu, kas var skart ap 10% izglītības iestāžu, – ar ko šī reforma atšķirsies no iepriekšējām.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Re!Forma rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ķeras pie nodokļu argumenta

Arguments "Viņi maksā nodokļus!" tiek izmantots dažādās diskusijās, turklāt gan pamatoti, gan populistiski.

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē