Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Neatstāt mirstošos vientulībā

Par nepieciešamību nodrošināt hospisa pakalpojumus un to, vai valsts to gatava finansēt, Guntars Gūte sarunājas ar nodibinājuma Hospiss LV valdes locekli Ilzi Zosuli.

22. martā jūs rīkojat Latvijā pirmo hospisa aprūpes diskusiju forumu Tiesības uz cieņpilnu nāvi, kur runāsiet par to cilvēku aprūpi, kuri ir tuvu nāvei. Šī tēma patiesībā ir diezgan smaga, un tomēr – kā vērtējat situāciju paliatīvajā aprūpē Latvijā?

Sākšu ar to, ko mūsu nodibinājums, aktualizējot šo tēmu, vēlas pateikt. Būtiski arī saprast – hospisa aprūpe ir paliatīvās aprūpes beigu posms. Paliatīvā aprūpe kaut kādā mērā Latvijā ir pieejama, bet hospisa aprūpe, kas ir tieši nepieciešama mirstošajiem cilvēkiem, būtībā nav pieejama. Proti, paliatīvā aprūpe ir medicīnas sistēmas sastāvdaļa, kas ir pieejama lielajās universitāšu klīnikās un dažās vietās ārpus Rīgas, piemēram, Stradiņa slimnīcā ir nodaļa ar 17 gultasvietām, tajā ievieto tikai šīs slimnīcas pacientus, bet neņem no ārpuses, savukārt Austrumu slimnīcas paliatīvajā nodaļā ar 24 gultasvietām tiek uzņemts ikviens no visas Latvijas, gan nereti gaidot rindā.

Arī paliatīvās aprūpes pacienti ir tieši ar neārstējamu slimību, bet šajā nodaļā slimības gaita tiek kaut kādā mērā kontrolēta un nebūt ne visi pacienti šajā nodaļā aizvada savas dzīves pēdējos mirkļus. Taču ir brīdis šādu pacientu veselības stāvoklī, kad paliatīvās nodaļas ārstam nākas pateikt, ka medicīniski cilvēkam vairs palīdzēt nevar un viņš tiek izrakstīts no slimnīcas tālākai aprūpei mājās. Un šajā brīdī arī iestājas tāda kā tukšuma jeb izmisuma zona – kas notiek ar šo cilvēku, kad viņu izraksta [no slimnīcas] paliatīvās nodaļas. Pēc būtības šim pacientam ir jānonāk ģimenes ārsta aprūpē, bet saprotiet – tas ir cilvēks ar neārstējamu, visbiežāk onkoloģisku slimību, kuras attīstība turpinās, kam ir savas blaknes ar sāpēm, nelabumiem, trauksmes lēkmēm. Cilvēks faktiski nonāk situācijā, kad viņam nav pieejams nepieciešamais pakalpojums. Tādēļ mūsu organizācija iestājas par cilvēkiem, kuri nonāk šādā dzīves situācijā nevis savas izvēles pēc, bet slimības, organisma reakcijas uz šo slimību dēļ. Un šeit ir tā tukšā zona, un te mēs runājam par cilvēkiem, kas ir ļoti neaizsargāti, kā dēļ viņi ir pakļauti milzīgam diskriminācijas riskam. Tiekot izrakstītam no slimnīcas, kur šis cilvēks nonāk? Tas ir labi, ja viņam pirmkārt ir mājas, ja viņam ir blakus cilvēki, kuri saprot, ko un kā šajā situācijā vajag darīt. Mēs šīs visas nianses labi zinām, jo mūsu brīvprātīgie jau trīs gadus dodas uz paliatīvajām nodaļām akcijas Svētku galds slimnīcās ietvaros, lai vismaz kaut kādā mērā padarītu priecīgāku dzīvi šo nodaļu pacientiem. Mūsu brīvprātīgie ir pat vākuši drēbes cilvēkiem, piemēram, no attāliem novadiem, kuri slimnīcā nokļuvuši rudenī, bet izrakstīti tiek ziemā, taču viņiem nav ne naudas, ne tuvinieku, kuri var palīdzēt. Gribu uzsvērt, ka mēs neesam organizācija, kas nemitīgi teiks, ka viss ir slikti, mēs esam vērsti uz sadarbību, mēs darām to, kas ir mūsu spēkos, lai palīdzētu diskriminācijai pakļautajiem cilvēkiem un aizstāvētu viņu intereses. Patiesībā 32 gadus par šo tēmu vispār nav runāts. Uzdodiet sev jautājumu – kāpēc? Tas patiesībā ir daudzslāņains jautājums, jo mums joprojām ir sava veida aizspriedumi pret šo situāciju, turklāt aizvien ir daudz cilvēku, kuri baidās izrunāt vārdu "nāve" – ir "aiziešana mūžībā", "aiziešana tai saulē" un līdzīgi poētiski izteikumi. Turklāt savā ziņā sanāk tā – cilvēks nomirst, un it kā tā problēma beidzas, un mēs – palicēji – saņemamies un dzīvojam tālāk. Taču patiesībā līdz šim īsti nav bijusi arī organizācija, kas šo mirstošo cilvēku intereses aizstāvētu, mums ir daudz un dažādas pacientu organizācijas, bet šiem – nav, tādēļ arī nav bijis neviena, kas runātu par mirstošu cilvēku vajadzībām. Es piekrītu jums, ka šī tēma ir smaga, taču par to tik un tā ir jārunā, ir jādara, lai situāciju uzlabotu. Mēs paši jau šobrīd redzam, cik daudzu problēmu risinājums ir pavirzījies uz priekšu pa šiem 32 gadiem – šodien runājam par pusaudžu mentālo veselību, par vardarbību ģimenēs, par to, ka bērnus nedrīkst skolās pazemot –, mēs šodien runājam par tādām lietām, par kurām vēl pirms 10 gadiem nerunājām. Tāpēc mēs vēlamies, ka arī par mirstošu cilvēku vajadzībām mēs tomēr runātu.

Jūsu biedrības mājaslapā lasu: "Mūsu misija ir sniegt cilvēkiem brīvību izvēlēties, kā pavadīt mūža nogali." Savā mājaslapā arī aicināt cilvēkus finansiāli atbalstīt hospisa aprūpes centra izveidi – būtībā ar to var saprast – savu mērķi palīdzēt šiem cilvēkiem kvalitatīvi varēsiet paveikt, ja sabiedrība jums palīdzēs. Vai savā ikdienā jūtat sabiedrības un arī valsts izpratni par to, ko jūs darāt?

Runājot par valsts iesaisti – Hospiss LV ir dibinājis sociālo uzņēmumu Hospiss Māja, kuram nav peļņas gūšanas mērķa, jo uzskatām, ka šajā jomā tas [nemērķēt uz peļņu no šā darba] tiešām ir ētikas jautājums, un to esam arī vienmēr uzsvēruši. No 2021. gada oktobra mēs 15 mēnešus sadarbībā ar Labklājības ministriju realizējām pilotprojektu hospisa aprūpei mājās pieaugušajiem cilvēkiem Rīgā un Pierīgā, kas ir pirmais šāds projekts Latvijā un kam tika piešķirts valsts finansējums, un mēs redzējām, cik tas bija veiksmīgs. Tādēļ arī pagājušā gada beigās, kad projekts beidzās, lai sekmētu projekta turpināšanos, sākām iniciatīvu caur Manabalss.lv, lai rosinātu likumdevējus izlemt, ka šo cilvēku aprūpei ir jābūt valsts apmaksātam pakalpojumam. Cilvēkam var palaimēties nesaslimt, bet nomirs jebkurā gadījumā ikviens. Un cik daudz mēs paši par to domājam? Tas, ka īsā laikā izdevās savākt vairākus tūkstošus balsu, parāda, ka cilvēki reāli apzinās šīs tēmas problemātiku un ka tas ir jārisina, ka to nevar vairs paslaucīt zem paklāja. Respektīvi – valsts iesaiste caur šo pilotprojektu notika, bet, vai mēs saņemsim nākotnē, ir atklāts jautājums, jo pagaidām nākamo gadu valsts plānos atbalstu hospisam mēs neredzam. Līdz ar to, vai un kā šis pakalpojums tiks attīstīts, tas vēl ir liels jautājums.

Savukārt runājot par sabiedrības atbalstu, hospisa aprūpe sastāv no tādiem trim vaļiem – ir hospisa aprūpe mājās cilvēkiem, kuriem ir atbalsta sistēma mājās, ir nepieciešams izveidot hospisa mobilās brigādes, kas var ierasties pie cilvēka mājās un veikt kādas specifiskas šai pacientu grupai nepieciešamas medicīniskās manipulācijas, un trešais valis ir hospisa stacionārs, jo daļai cilvēku šis pēdējais dzīves posms ir ļoti sarežģīts tieši medicīniski, piemēram, specifiskas injekcijas, ko nevar nodrošināt mājās, bet nevienam cilvēkam nav jāmirst sāpēs un mokās. Šādi stacionāri parasti ir ar 12–16 gultasvietām un pietuvināti mājas apstākļiem. Diemžēl pagaidām šādam mērķim valsts finansējums nav paredzams, tādēļ arī vēlamies to izveidot ar sabiedrības atbalstu. Protams, arī sabiedrībai ir jāsasniedz zināms briedums un izpratne, lai apzinātos, ka ziedot mirstošu cilvēku atbalstam ir tikpat būtiski kā citām, nenoliedzami tikpat svarīgām vajadzībām.

Tieši tādēļ arī organizējam forumu, lai sekmētu sarunu sabiedrībā par šo tēmu – ka mirstoša cilvēka vajadzības nav mazāk svarīgas par citu sabiedrības grupu vajadzībām.

Programmā lasāms, ka forumā par šīm tēmām runās ļoti dažādu profesiju cilvēki, kuri ir gatavi un kuriem ir svarīgi par to runāt. Kas ir tas mērķis, kas forumam ir jāsasniedz?

Rosināt sabiedrību neizvairīties runāt, domāt par šīm lietām, ļaut saprast, ka patiesībā no nāves jau nevienam neizdosies izvairīties. Līdz ar to mēs aicinām par to domāt kaut vai savu personīgo vēlmju vārdā un uzdot jautājumus, par kuriem varbūt ļoti negribas runāt, piemēram, kādi būs ikviena no mums pēdējie dzīves mirkļi. Un tādēļ arī mūsu pasākumā centrā liekam mirstoša cilvēka intereses, tajā nerunās politiķi, ierēdņi, bet gan, piemēram, hospisa pacienta tuvinieks. Mēs nerunāsim par to, vai valstij ir vai nav naudas, vai un kad kādos valsts plānos iekļaus vai neiekļaus hospisa pacientu vajadzības un tamlīdzīgi. Taču daudzi lēmējvaras – pašvaldību, Saeimas, valdības – pārstāvji ir uzaicināti piedalīties pasākumā kā klausītāji, cits jautājums – cik no viņiem atnāks. Valsts cilvēkam dažādu iemeslu dēļ var piemērot dažādus ierobežojumus, pat atņemt brīvību, bet viņam nedrīkst atņemt cieņu, sevišķi pašā pēdējā dzīves posmā. Diemžēl šobrīd daudzi mirstoši cilvēki atrodas sava veida necieņas un diskriminācijas situācijā. Mirstošajam cilvēkam ir nepieciešama medicīniskā, sociālā un garīgā aprūpe, bet neviena no šīm trim vajadzībām nav mazāk svarīga. Un par šo visu ir jārunā atklāti un tieši, neko nenoklusējot. Varbūt arī tad situācija kaut pamazām, taču sāks uzlaboties.

Tāpēc arī mēs ļoti ceram, ka forums kļūs par ikgadēju pasākumu, jo jautājumu un darāmā ir daudz. Un es arī uzskatu, ka tie dažādo profesiju pārstāvji, kuri ir piekrituši uzstāties pirmajā forumā, ir ļoti drosmīgi cilvēki, kuri ir gatavi runāt par patiesībā smagu, bet vienlaikus tieši cilvēciskajā rakursā ārkārtīgi svarīgu tēmu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē