Nu jau gadu kultūras nozares logs ir ciet, tikai uz īsu brīdi tas bija atvērts pērnvasar. Liela daļa šajā nozarē strādājošo atzīst, ka spārnus ir nokāruši. Vai jums arī ir tādas sajūtas?
Tiesa, tādas sajūtas daudziem ir jau sen. Pērn, lai cik sarežģīta bija situācija, spārnus turējām uz augšu, lai noskaņotu sevi un citus uz pozitīvas nots. Kopumā pagājušais gads nebija tik slikts. To pierāda arī tas, ka uz lielajām mūzikas balvām pretendēja virkne pasākumu, kas bija rīkoti Gorā, piemēram, Elīnas Garančas koncerts, starptautiskā ērģeļu mūzikas festivāla Organismi centrālais notikums ar Ivetu Apkalnu, Raimondu Paulu un Nacionālo simfonisko orķestri.
Nebija jau arī citu variantu, kā tikai darboties un meklēt veidus, kā izdzīvot gan finansiāli, gan emocionāli. Mēs neiegūlāmies komforta zonā, pēc principa – tagad ir krīze, veram durvis ciet, visus darbiniekus atlaižam, sāksim rīkoties tad, kad pandēmijas briesmas būs garām. Mēs to nevarējām darīt arī tāpēc, ka paralēli infrastruktūras uzturēšanai bija svarīgi noturēt profesionālo kolektīvu. Jo jāņem vērā, ka reģionos atrast cilvēkus, kas var šajā jomā darboties, nav nemaz tik viegli. Daudzi Gorā darbojas no pirmās dienas un izauguši par labiem speciālistiem, un mums viņiem jādod iespējas strādāt un noturēt savu profesionālo līmeni. Liels pluss pērn bija arī tas, ka pašvaldība nesamazināja dotāciju koncertzālei un līdz ar to varējām galus savilkt kopā. Diemžēl šogad vietvarai sakarā ar nodokļu reformu ir mazāka rocība. Tas deva atsitienu arī mums – pilsētas dotācija mums būs par 100 000 eiro mazāka. Ko lai saka – līdz asarām sāpīgi, bet neko tur nevaram darīt, jo naudas vienkārši nav. Jāatgādina, ka pusi no ieņēmumiem parasti ieguvām ar pašu pakalpojumiem. Nu šīs sadaļas nav.
Diemžēl uz valsts atbalstu reģionālajām koncertzālēm mazas cerības.
Esam pateicīgi, ka pērn reģionālajām koncertzālēm tika piešķirts papildu finansējums, lai varētu īstenot profesionālās mākslas pieejamības projektu, kas bija uzsākts. Tas pamatā nebija uzturēšanas izdevumu segšanai, bet koncertiem. Bet lielākoties granti un programmas paredzētas valsts, bet ne pašvaldības kultūras iestāžu atbalstam. Lai gan sākotnēji tika uzsvērts, ka tiks sniegta palīdzība visiem, kuri būs godīgi maksājuši nodokļus. Mēs, Gorā strādājošie, arī to esam darījuši. Bet, kad vērsāmies Valsts ieņēmumu dienestā ar iesniegumu, lai saņemtu dīkstāves pabalstu, izrādās, mums nekas nepienākas, jo, raugi, strādājam pašvaldības dibinātā kapitālsabiedrībā. Pazemojuma sajūta drausmīga! Te nevar vainot Kultūras ministriju, kas nav valsts maciņa turētāja. Finansējuma dalītāji raugās no cita skatu punkta, nosakot stingrus kritērijus, tostarp attiecībā uz pašvaldību iestādēm. Tāda attieksme noved pie bēdīgām sekām, kas sit pa cilvēkiem gan emocionāli, gan finansiāli.
Vai situācija tiešām neuzlabojas?
Šobrīd nav skaidrs, kas notiek. Teju visām programmām pirmais noteikums – tās nav paredzētas pašvaldības uzņēmumiem. Un tad ir jādomā, vai tā ir Eiropas Savienības vai kāda Finanšu ministrijas inspirēta regula, kuras mērķis nobīdīt mūs malā? Labi, ka atļāva piedalīties VKKF kūrētajā programmā KultūrElpa. Ļoti ceram uz to. Taču arī tā neparedz finansējumu infrastruktūrai un darbinieku algām, bet satura radīšanai. Nereti tiek aizmirsts, ka saturu nevar izrādīt tukšā vietā. Par telpām ir jārūpējas, jāuztur kārtībā, aiz pasākumiem stāv daudz darbinieku, tostarp tehniskie. Ar lielām cerībām skatāmies uz Altum programmu. Ja arī no tās mūs rupji izmetīs...
Kādus sāpīgus griezienus jums nācies veikt savā iestādē? Kā ir ar algām?
Šo gadu sākām ar to, ka visi devāmies atvaļinājumā. Likumdošana paredz, ka darbinieks var atteikties to darīt, taču mēs vienojāmies par šādu soli. Jau pērn daļai nācās doties uz Valsts nodarbinātības aģentūru un iegūt bezdarbnieka statusu. Ir arī tādi, kas strādā nepilnu slodzi vai kuriem noteikta dīkstāve. Diemžēl daži ir atraduši darbu pilnīgi citā jomā.
Par algām runājot – daļu no tām finansē pašvaldība. Varētu jau teikt: jūs tur visi nestrādājat un nekas nenotiek – kādas tur algas? Jā, ierastie koncerti un pasākumi nenotiek, taču koncertzāles darbība nav apstājusies. Rīkojam digitālos koncertus, taču saprāta robežās, jo šķiesties ar līdzekļiem nevaram atļauties. Esam izstrādājuši digitālo konferenču un semināru piedāvājumu, pilnveidojam izstāžu aprīkojumu, nesen aizvadīta Latgaliešu kultūras gada balvas ceremonija, tiek veikti mūzikas ieraksti.
Kā vērtējat valdības apstiprināto četru soļu scenāriju, kas nosaka arī to, kā un kādā formātā var notikt dažādi pasākumi?
Visu cieņu izstrādātajiem noteikumiem un mēģinājumam rast risinājumu nozares atdzīvināšanai. Es tos pieņemu zināšanai, bet ne vairāk. Kopumā skatoties uz visiem šiem dažādajiem noteikumiem, tostarp luksofora principu, man tiem nav lielas ticības. Jo – līdzko situācija mainās, tā visiem šiem scenārijiem tiek pārvilkta trekna svītra. Tā tas notiek jau no pagājušā gada marta. Jā, mums ir jārespektē epidemiologu viedoklis, bet man nav pārliecības, ka visas norises telpu ziņā ir izvērtētas. Ir tāda sajūta, ka mēs esam palikuši tikai pie teātriem, kuriem ir sava situācija, bet esam aizmirsuši, ka reģionos ir milzīgi infrastruktūras objekti, kas celti par ES un pašvaldību līdzekļiem. Ja šajās koncertzālēs nevar notikt klasiskās mūzikas koncerti – kaut vai kamermūzikas, kad cilvēki var sēdēt pat desmit metru attālumā cits no cita, tad – ko lai saka? Tai pašā laikā pērn redzējām, kas notika vairākos brīvdabas pasākumos. Ja arī šogad tas notiks tādā pašā veidā, tad tā atkal būs riktīga pļauka koncertzālēm. Nu nav man šajā kontekstā skaidrs, kāpēc mums liedz izmantot tās tehniskās iespējas, kas mums ir un kas ļauj nodrošināt visas epidemioloģiskās prasības? Kādi tam ir apsvērumi? Man ir žēl, ka esam spiesti ieiet digitālo koncertu nišā, kam nav nākotnes, jo profesionālajai mākslai ir ļoti svarīgs klātbūtnes efekts.
Lielajā zālē šobrīd izvietots vakcinācijas punkts?
Tā ir. Ir gan ļaudis, kas groza galvu un saka – ak, vai, kā gan tā? Mēs domājam, ka tas ir pieņemams risinājums, jo mums ir jāpalīdz valstij iziet no situācijas un atgriezties pie normālas dzīves. Taču, kad Saeimas atbildīgajā komisijā Veselības ministrijas ierēdņi atbild – potējieties vai ne, bet nekas nemainīsies, tad man rodas jautājums – uz kurieni mēs ejam?
Vēlreiz atgriežoties pie četru soļu scenārija. Ir jāpieņem, ka Covid-19 tik ātri neaizies un sasniegt nulles līmeni ir neiespējamā misija, tāpēc mums nebūtu sevi jāiejūdz pašu izdomātos kritērijos, bet jāskatās no cita rakursa. Piemēram, lidmašīnās ierobežotā telpā drīkstam atrasties trīs stundas, bet klausīties Bahu vai Mocartu daudz plašākā telpā nedrīkstam. Saprotu, ka ar infekciju jācīnās, bet varbūt to darīt jēgpilnāk? Man rodas sajūta, ka nav patiesas vēlmes atgriezties pie cilvēciskas dzīves. Jā, ar ierobežojumiem, bet lai notiek, nevis tikai gaidīt un cīnīties ar trešajiem, ceturtajiem viļņiem. Kaut kā zūd ticība šim cīņas iznākumam.
Saeimas atbildīgajā komisijā izskanēja arī ieteikumi rīkot koncertu pilotprojektus, izmantojot ātro testēšanu.
Tas ir atbalstāmi, taču jāņem vērā, ka šāds tests nav bezmaksas. Šaubos, vai šobrīd cilvēkiem ir tik daudz līdzekļu, lai viņi tos tērētu šādam mērķim. Es drīzāk iestātos par to, ka pasākumos ļautu piedalīties vakcinētajiem. Nedomāju, ka tā būtu pārējo diskriminācija, bet gan laba motivācija potēties. Tāda prakse tiek izmantota Sidnejas operas namā. Man reizēm šķiet, ka mēs pārprotam demokrātijas jēdzienu. Lūk, man ir tiesības nevakcinēties! Labi, bet tad tev jāpieņem tas, ka tiem, kas to darīs, būs zināmas priekšrocības.
Vai Gors varētu nodrošināt tos 11 faktorus, ko minēja Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis Sandis Voldiņš, lai rīkotu koncertu?
Tieši šodien par to runājām ar kolēģiem. Nu paskatīsimies. Lūk, tie: norises vietas raksturojums un apmērs. Gora platība ir vairāk nekā atbilstoša. Apmeklētāju izvietojums, sēdvietas, cilvēku plūmas – jā, varam! Distancēšanos pilnībā varam nodrošināt, ko pierādīja arī festivāls Organismi – zālē atradās 500 cilvēki, visi sēdēja maskās, visur bija izvietoti dezinfekcijas līdzekļi, bija sadalītas apmeklētāju plūsmas. Cilvēki, kuri nāk uz šādiem pasākumiem, ir ļoti inteliģenti un disciplinēti. Esam organizējuši arī Latgaliešu kultūras gada balvu Boņuks, kur piedalījās ap 80 cilvēkiem, tostarp LTV, nodrošinājām testēšanu. Neviens nesaslima. Tas pierāda – ja ievēro visus noteikumus, pasākums var notikt arī šajā realitātē.