Valoda ir būtisks, bet ne vienīgais integrācijas elements

Vārdam "integrācija'" pēdējos gados ir diezgan negatīva pieskaņa. Kāpēc tā?

Šis vārds ir nepelnīti novazāts. Ar to spēlējas politiķi tā, kā katram tīk, – gan radikālākie kreisie, gan radikālākie labējie politiķi. Integrāciju gadiem mētā kā tādu karstu kartupeli un neviens negrib pilnībā pārņemt savā paspārnē, jo tad vēl, nedod dievs, kāds no biedriem viņa politiskajā partijā padomās par viņu ne tā.

Ir nepareiza izpratne par sabiedrības integrāciju vispār. Nelaime ir tā, ka ar sabiedrības integrāciju pārsvarā saprot – īpaši radikālākie spēki abās pusēs – valodas un etnisko tēmu. Bet, ja paskatāmies kaut vai ES dokumentus, kur ļoti nopietni tiek strādāts ar sabiedrības integrāciju, tur ir apmēram 10 jautājumu bloku, kas skar sabiedrības integrāciju, un valoda pat nav pirmajā vietā.

Iemesls ir vienkāršs – lai tikai valoda kļūtu par sabiedrības integrācijas galveno pamatu, cilvēkam vispirms ir jābūt labai gribai izprast to, kas notiek valstī, kurā viņš dzīvo, kļūt piederīgam, līdzdarbīgam un līdzatbildīgam. Kad viņš sapratīs, ka šo vēlmju īstenošanas priekšnoteikums ir valsts valodas apgūšana, tas notiks pats no sevis. Lai gan tajā pašā laikā Latvijā valoda ir viens no galvenajiem instrumentiem, jo, ja cilvēks neprot valsts valodu, viņš dzīvo tikai vienā informatīvajā telpā. Bet, lai izdarītu secinājumus, pieņemtu lēmumu, jāpārzina abas informatīvās telpas. 

Rīgā nopietni un intensīvi strādājam ar sabiedrības integrācijas jautājumiem. Rīga ir daudznacionāla un daudzējāda pilsēta, un sabiedrības integrācija attiecas uz katru cilvēku. Lai sabiedrības integrācija īstenotos, vajadzīgi divi spēlētāji – integrētājs un integrējamais. Šis process ir vērsts uz to, lai katrs cilvēks būtu atbildīgs par to, kas notiek pilsētā, būtu līdzdalīgs. Es to nesauktu par integrāciju, bet drīzāk par integrēšanos. Katram iedzīvotājam neatkarīgi no tautības, ticības, valodas, mantiskā stāvokļa jābūt līdztiesīgām iespējām iekļauties sabiedrības dzīvē.

Otrs dalībnieks ir atbildīgā institūcija. Mūsu gadījumā tā ir dome, kam jānodrošina iedzīvotājiem šīs iespējas. Un to var īstenot tikai tad, ja ir attiecīga programma, rīcības plāns. Turklāt nozīmīga ir arī sadarbība ar izglītības un kultūras iestādēm un – kas ir ļoti svarīgi – ar nevalstiskajām organizācijām (NVO).

Kāda ir sabiedrības integrācijas temperatūra Rīgā?

Mēs šo sabiedrības temperatūru visu laiku mērām, tajā skaitā dinamiku atsevišķiem jautājumiem. 

Kuri tie ir?

Piemēram, kā ir mainījusies iedzīvotāju attieksme pret viņu pašu aktīvo darbību – kā Rīgā attīstās brīvprātīgo kustība, kā mainās mikrorajoni, kas mums ir ļoti svarīgi, jo liela daļa pilsētas iedzīvotāju dzīvo mikrorajonos. Es pati dzīvoju Zolitūdē un redzu, ka tur ir nepietiekami aktīvi iedzīvotāji, taču arī pašvaldības piedāvājums nav pietiekams. Mēs to cenšamies mainīt. Tieši tādēļ 2013. gadā Rīgā izveidojām NVO centru, kas ir vienīgais šāds Baltijas valstīs, un tā popularitāte pieaug ar katru gadu. 2014. gadā šā centra apmeklētāju skaits bija 9000, bet 2016. gadā to apmeklēja jau 26550 cilvēku.

Sākotnēji centra darbībā piedalījās 350 dažādas NVO, patlaban tā ir mājvieta 500 dažādām organizācijām. Dinamika ir ļoti skaidri redzama. NVO ir mūsu lielākie padomdevēji, kritiķi un sadarbības partneri. Nozīmīgs un prioritārs darbs, ko esam īstenojuši, ir latviešu valodas bezmaksas kursi.

Ceturtdaļgadsimtu pēc valsts neatkarības atgūšanas aizvien ir aktuāli bezmaksas kursi, lai apgūtu valsts valodu? 

Mūsu mērķis nav piedāvāt šos kursus katram cilvēkam, kurš šeit ir dzīvojis 30–35 gadus. Mēs piedāvājam tos noteiktām mērķa grupām. Pirms diviem gadiem viena no mērķa grupām bija pašvaldības policisti.

Policistiem bija nepieciešamība uzlabot valsts valodas zināšanas?

Jā, jo viņi satiekas ar visdažādākajiem cilvēkiem un viņu valodai ir jābūt ļoti labai. Policistus nav tik viegli atrast, mums ir diezgan daudz vakanču. Tur ir vajadzīgs arī attiecīgs veselības stāvoklis un griba darīt šo darbu.

Tāpat prioritāte bija valodas kursi auklēm un audzinātājām, kuras strādā pirmskolas izglītības iestādēs, kas realizē mazākumtautību programmas, – uzlabot valodu līdz pilnībai. Ja pedagogs ir ieguvis apliecinājumu par valsts valodas pārvaldīšanu augstākajā līmenī, taču, ar viņu runājot, var just, ka tiek nepareizi izrunāts, piemēram, nepareizi lieto garumzīmes, galotnes, – nevar pieļaut šādu situāciju. Šogad šim mērķim paredzētā finansējuma apjomu vēl palielinājām – ja pēc trijiem gadiem visas izglītības iestādes, kas realizē mazākumtautību programmas, pāries uz latviešu valodu, ir jāapzina pilsētā visi tie skolotāji, kuriem noteikti nepieciešams uzlabot latviešu valodas prasmi. Taču tiek rīkoti kursi arī iesācējiem no nulles – mēs strādājam arī ar trešo valstu pilsoņiem un bēgļiem, kuri tagad iebrauc Latvijā. 

Ko darīt ar tiem, kuri Latvijā dzīvo daudzus gadu desmitus, taču joprojām nespēj vai negrib runāt latviski? 

Neko nedarīt! Šie cilvēki pamatā ir vecākais gadagājums.

Vai 75–80 gadu vecam cilvēkam jūs iemācīsiet valodu? Mainīsiet viņa attieksmi vai domāšanu? Taču nē...

Viņš dzīvo savā informatīvajā telpā attiecīgajā Rīgas mikrorajonā, kurā dzīvojošie kaimiņi pamatā ir viņa valodā runājoši un viņu saprotoši. Viņš skatās noteiktu televīziju, runā ar saviem ģimenes locekļiem savā dzimtajā valodā, tajā pašā laikā, visticamāk, viņš nav ne ļauns, ne kaitīgs Latvijai. Pārsvarā gadījumu viņš ir nepilsonis un līdz ar to nepiedalās arī politikas veidošanā – viņš nebalso, taču saņem visus tos pašus sociālos atbalstus, ko Latvijas pilsonis. Šos cilvēkus nevajag bez vajadzības traumēt. Viņi nodzīvos savu dzīvi tā, kā viņi to ir dzīvojuši. Nereti šis cilvēks nav vainīgs. Vainīga bija sistēma. Padomju laikā vidusskolās ar krievu mācību valodu bija tikai viena latviešu valodas stunda nedēļā, un ļoti bieži tā vispār nenotika, jo nebija skolotāju. Arī jebkuras darba sanāksmes padomju laikā galvenokārt notika tikai krievu valodā. Sistēma šiem cilvēkiem veidoja tādu vidi, ka viņiem nebija ne mazākās nepieciešamības zināt latviešu valodu.

Cits jautājums ir par vidējo paaudzi – ja kāds no viņiem nerunā valsts valodā, ticiet man, tur ir kaut kas cits. Viņš vienkārši nevēlas to darīt. Jo noteikti viņi saprot latviešu valodu un var runāt vismaz sarunvalodas līmenī. Es šajā komitejā strādāju devīto gadu, tomēr man ir bijis tikai viens gadījums, ka ienāk citas tautības cilvēks un principiāli nevēlas runāt latviski. Ir 65–70 gadu veci cilvēki, kuri atnāk un varbūt sliktā, tomēr latviešu valodā vispirms atvainojas, ka nevar latviski izteikt savu vajadzību, tad ar viņu runāju krieviski. Bet, ja tas ir vidējās vai jaunākās paaudzes cilvēks, es ar viņu nerunāju krievu valodā.

Tiešām ar šādiem cilvēkiem nerunājat krieviski? Daudz dzirdēts, ka Rīgas domē patlaban vispār dominē tikai krievu valoda. 

Nerunāju. Gribu uzsvērt, ka šie mīti par valodu Rīgas domē tiešām ir tikai mīti. Ar mani neviens domes deputāts vai darbinieks neatkarīgi no partijiskās piederības vai tautības šeit nav mēģinājis runāt citā valodā kā latviešu.

Jūsu minētie 75–80 gadu vecie cilvēki Latvijas neatkarības atgūšanas brīdī bija 50–55 gadus veci. Kur bija problēma – viņu negribēšanā vai valsts neprasmē rosināt viņus iemācīties latviešu valodu?

Jūs trešo grupu aizmirsāt – latviešus, kuri par maz runājuši un aizvien runā ar cittautiešiem latviski. Kopumā šeit ir visi trīs aspekti. Kas nu kuram no šiem cilvēkiem ir bijis galvenais iemesls, lai gan neticu, ka arī šodienas 75–80 gadu vecie nezina pamata vārdus. Bet, ja runājam par valsts attieksmi, šeit ir svarīgi, kas uzkāpj tribīnē. Ja tas ir politiķis un no viņa nāk tikai negatīvisms, vārds "okupanti"...

Kas ir okupanti? Cilvēki, kuri nāca ar ieroci rokās pārņemt varu, bet ne tie, kuri atbrauca šeit padomju laikā kā civiliedzīvotāji. Padomju laikā tā bija, ka ar rīkojumu uz Ukrainu, Krievijas apgabaliem, Latviju tika nosūtīti cilvēki. Piedodiet, bet tas nav okupants. Taču politiķu retorikā okupanti bija visi. Tas ļoti aizskar. Negatīvs vārds un negatīva attieksme, tāpat kā uzspiests rīkojums, rada pretestību, nevēlēšanos, vienaldzību pret to visu. Un šie cilvēki, kuriem tolaik bija 55 vai 60 gadi, saprata – ņemot vērā iedzīvotāju nacionālo sastāvu, to, ka darba tirgū viņiem vairs nevajadzēs konkurēt, viņi šeit nodzīvos bez problēmām arī bez latviešu valodas lietošanas.

Nekad, runājot par cilvēkiem, nedrīkst lietot vienus un tos pašus terminus attiecībā uz visiem.

Katram ir savs liktenis, vēsturiskā atmiņa un iespējamā sāpe, no kā arī veidojas viņa attieksme pret apkārtējo. Un viennozīmīgi ir arī vaina pašos latviešos – ja mēs runātu ar cilvēku latviešu valodā, ticiet man, vismaz divas trešdaļas no tiem, ar kuriem mēs ļoti bieži pārejam uz sarunu krievu valodā, runātu ar mums latviski, lai cik tas sākumā būtu veikli vai neveikli, lai cik pareizi vai nepareizi, bet tas būtu slavējami. Taču mēs paši ejam vieglāko pretestības ceļu, arī attieksmē pret sevi. Līdz ar to viņi saprot, ka var mierīgi iztikt ar to valodas bāzi, kas viņiem ir, – krievu valodu. Gan tirgū, gan pie ārsta viņš var sazināties krieviski. Taču, saprotiet, šeit ir vajadzīgs laiks...

Es vēlreiz atkārtošu – mēs 27 gadus dzīvojam neatkarīgā Latvijā...

Kas valstij ir 27 gadi pēc totalitārā režīma laika, kur cilvēks tika barots viennozīmīgi... Šie cilvēki, par kuriem mēs šobrīd runājam, – viņi taču visu laiku dzirdēja, ka viņi ir atbrīvojuši šo valsti, ka viņi ir atbraukuši šeit strādāt, ka viss tiek ar viņu palīdzību un starpniecību dots šai valstij. Un tagad pret viņiem izturas šādi... Šis nepilsoņa statuss ir viens no nepatīkamākajiem lēmumiem, ko varēja pieņemt...

Vai bija pareizi savulaik sadalīt cilvēkus pilsoņos un nepilsoņos? Un vienlaikus nianse – ikvienam šo gadu laikā bija iespēja nokārtot pilsonības eksāmenu, taču nereti paši nepilsoņi atzīst, ka nemaz tik ļoti viņiem Latvijas pilsonību nekārojas. Kaut vai tāpēc, ka nepilsonis var bez vīzas braukt uz Krieviju...

Es ar šo jautājumu 14 gadu strādāju, kad vadīju Naturalizācijas pārvaldi, un varu pateikt pašu būtiskāko – kad stāvējām uz barikādēm, es tajā laikā strādāju Izglītības ministrijā un redzēju, kas stāvēja postenī pie ministrijas, – tur bija visdažādāko tautību cilvēki. Tad tika izteikts aicinājums saistībā ar Pilsoņu kongresa apliecībām – tiem cilvēkiem, kuri tās saņēma, tika pateikts – jūs būsiet Latvijas valsts pilsoņi, jo jūs šobrīd esat kopā ar mums. Tad, kad viss bija garām, visus sabēra vienā maisā, un tajā brīdī mēs masveidā zaudējām krievu un citu tautību inteliģenci. Savulaik pie manis uz Naturalizācijas pārvaldi atnāca cilvēki, nepilsoņi, nolika uz galda Pilsoņu kongresa apliecību un pajautāja: ko jūs man šodien varat pateikt, Aldermanes kundze? Es rosināju iziet naturalizācijas procesu, taču saņēmu principiālu atbildi: nē, nekad! Un šie cilvēki paņēma savu apliecību un aizgāja.

Tad, kad mēs pieņemam politiskus lēmumus, reizēm, piedodiet, muldam no tribīnēm, nepadomājam, ka cilvēks ir ļoti smalks instruments un mēs nekādā ziņā nedrīkstam visus cilvēkus apsegt ar vienu pārsegu un pieņemt konkrētus lēmumus attiecībā uz visiem. Daudzi, kuri kopā ar latviešiem stāvēja uz barikādēm, pēc tam jutās apkrāpti. Viņi vairs mums to nepiedeva.

Šo situāciju turpmākajos gados izmantoja jebkuras ideoloģijas politiķi, vajadzīgajā brīdī izspēlējot pilsoņu un nepilsoņu, kā ar etnisko tēmu.

Protams! Tas viss kopumā radīja vispārējo spriedzi, arī jautājumā par valodu. Noraidošu attieksmi.

Protams, ir arī blakus faktori, tajā skaitā jūsu pieminētā iespēja nepilsonim aizbraukt bez vīzas uz Krieviju. Taču jebkurā gadījumā ir trīs lietas, kuras nekad nedrīkst aizskart, lai neaizvainotu cilvēku un viņš pēc tam uz tevi neskatītos ar ļaunu skatienu, – ticība, valoda un tautība. Tas attiecas arī uz tiem, kuri iemācījušies latviešu valodu. Jo – vai tiešām kāds ir tik naivs, ka viņš domā, ka ikviens, kurš ir perfekti iemācījies latviešu valodu, kļūst patriots. Mēs, latvieši, esam šīs zemes saimnieki, tā ir mūsu pamatnācijas zeme, valoda, un mums ir jāapzinās, ka labs, gudrs saimnieks nekad negatīvi nerunās ar tiem, kas ir viņa saimē, un nekad viņš neaizbīdīs kādu aizdurvē. Taču mēs to esam pratuši izdarīt – būt nevis labam saimniekam, bet tādam, kurš prot gan aizbīdīt aizdurvē, gan kādam no saimes locekļiem pateikt sliktu vārdu.

Kas ir pats aktuālākais, kas pašlaik integrācijas jomā būtu jādara, lai šīs etniskās un ar tām saistītās problēmas pazustu no dienaskārtības? Vai varbūt viss ir kārtībā?

Cilvēku līdzdarbošanās un arī attieksme kļūst pozitīvāka. Situācija nav tik slikta kopumā, kā to reizumis zīmē, jo es pati dzīvoju daudzdzīvokļu mājā un neredzu kaut kādu konfrontāciju starp mājas iedzīvotājiem uz kādas noteiktas bāzes. Apzinoties, kāda ir Latvijas sabiedrība, cik tā ir daudzslāņaina, dažāda, nedrīkst turpināt pieļaut kļūdas. Vienmēr, pieņemot kādu lēmumu, ir jādomā desmit soļu uz priekšu, jāapzina iespējamie riski. Jāuzdod sev jautājums – vai tas, ko es saku, ko ierosinu, vienos vai šķels sabiedrību. Katram ir jāsāk pašam ar sevi, bet it īpaši tiem, kuriem ir dota tribīne. Tiem, kuri var neuzmanīgi pateikt vienu teikumu un ievainot 100 tūkstošus. Mums ir jāaudzē sevī labestība pat tajā situācijā, ja cilvēks pret tevi ir ļauns.

Līdz zināmai robežai!

Protams. Taču nākamreiz šis cilvēks jau būs par vienu pakāpi labāks...

Vai arī nekaunīgāks!

Varbūt arī tā, bet gudrs cilvēks vienmēr ieraudzīs šo robežu un vai nu vispār pārtrauks saskarsmi ar šādu cilvēku, vai arī turpinās kontaktēt, tomēr iesējot viņā kaut ko labu.

Kā vērtējat Valsts prezidenta iniciatīvu par automātisku pilsonības piešķiršanu tiem bērniem, kuri piedzimst Latvijas nepilsoņiem. Saeima gan šo ideju noraidīja jau pašā saknē. Vai Latvijas apstākļos šāda politika būtu bīstama?

Ziniet, tas ir pat smieklīgi – gada laikā piedzimst daži desmiti šādu bērnu, un, ja mēs baidāmies no šiem bērniem, tad tie cilvēki, kuri iestājās pret šo Valsts prezidenta ierosinājumu, es uzskatu, ir slimi ar mazvērtības kompleksu. No kā viņi baidās? No kaut kādas politiskās ietekmes? Šiem bērniem 18 gadu jānodzīvo, lai viņi varētu kaut ko politiski ietekmēt. Pa šo laiku mums ir visas iespējas viņus integrēt. Bet tas, ka mēs turpinām palielināt nepilsoņu skaitu, baidoties no bērniem, kuri piedzimst neatkarīgā Latvijas valstī, – man šķiet, mēs esam negatīvā nozīmē slaveni visā pasaulē ar to. Es pat nesapratu, ko tas īsti nozīmē – vai tas ir principiāls iebildums pret Valsts prezidenta ieteikumu vai tas tiešām ir izteikts mazvērtības komplekss.

Vienā no šīs rubrikas intervijām izskanēja doma – integrēt var tikai tāds, kurš ir stiprs un interesants tam, kuru vēlas integrēt. Varbūt mēs vienkārši neesam gatavi un pietiekami stipri, lai radītu vēlmi citām tautām integrēties latviskā sabiedrībā? Varbūt tāpēc arī savā ziņā bažīgi tika uztverta minētā iniciatīva?

Tie, kuri iestājās pret to, vispār nesaprot, kas ir integrācija, ka tā nenozīmē tikai etnisko un valodas virzienu. Otrkārt – paslaucīt problēmu zem tepiķīša ir vieglākais risinājums, daudz grūtāk ir strādāt ar šo jautājumu gudri un saprātīgi. Treškārt – jāsaprot, kas ir integrētājs un kas ir integrējamais. Integrētājam ir jābūt tik interesantam, lai viņam noticētu. Tādā gadījumā tā galvenokārt ir mūsu valsts, nevis mēs kā tauta. 

Ja runājam par diezgan lielo nepilsoņu skaitu Latvijā – pāri par 200 tūkstošiem –, turklāt mēs šo skaitu paši vēl palielinām, nedodot pilsonību jaundzimušajiem, secinot, ka integrētājs ir valsts, – mēs ar ļoti lielām bažām varam teikt, ka mūsu valsts nav pietiekami interesanta šiem cilvēkiem. Tas, starp citu, ir ļoti bažīgs secinājums. Integrācijas darbs ir ļoti smags un reizē atbildīgs, un tas ir jādara cilvēkiem, kuri saprot, ko viņi dara. Es uzskatu, ka Rīgā mēs ejam pozitīvā virzienā.

Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.