Ceļojumi / Diena / Ceļojumi / Diena

Pasaules visgrandiozākie kapusvētki © DIENA

Cukura galvaskausi un zārciņi, ko likt uz kārā zoba gan bērniem, gan pieaugušajiem, orķestris aizgājušajiem un palikušajiem – tā ir tikai daļa no mirušo piemiņas dienu svinību atribūtikas Meksikā. Protams, mūsdienās arī šo tradīciju skārusi komercializācija, taču tas ne par matu nemazina šo dienu nozīmi un ticību to spēkam vietējo acīs.

Turkish Italy © DIENA (2)

Vecās Eiropas dienvidi pārblīvēti, pārsālīti un pārlieku paredzami? Ja šķiet, ka tā, Albānija ir lieliska alternatīva tiem, kuri meklē tirkīzzilu jūru, karstu sauli, nevainojamu Vidusjūras virtuvi un nedaudz improvizācijas. Balkānos tas viss atrodams ar uzviju.

Laimes noslēpumu meklējot: Kopenhāgena © DIENA (1)

Skaistā vasaras rītā ceļā uz Rīgas lidostu radio programmā stāsta par kārtējo pētījumu, kurš apliecinājis, ka dāņi esot vislaimīgākā nācija pasaulē. Nesen vēl paziņu lokā dzirdēju runājam, ka Dānijā ļaudis tiešām smaidot vairāk nekā jebkur citur. Tā nu sagadījies, ka lidmašīna pēc dažām stundām nosēdīsies tieši šīs laimes zemes galvaspilsētā Kopenhāgenā. Tāpēc gribot negribot pāris dienu ilgā ceļojuma laikā tā tiek uzlūkota un vērtēta tieši caur šādu prizmu: kas te ir tāds, kas liek vietējiem justies tik labi? Vai to būs iespējams pamanīt pilsētvidē un cilvēkos?

Latviešu vīnogu lasītājas piedzīvojumi Francijā © DIENA (4)

Kopš dzīvoju Itālijā, pārtraucu dzert alu, tā vietā pievērsos atdzesēta sausa baltvīna malkošanai ar ledu un domāju, cik gan skaisti un romantiski būtu kādā rudenī pastrādāt Francijas vīnogu laukos! Svaigs gaiss, jaunas iepazīšanās, Francijas apskate, kruasāni un daudz šampanieša – tās bija lietas, ko gaidīju no šāda darba. Jāatzīst, ne gluži tā, kā biju iztēlojusies, bet visas iepriekš minētās lietas (izņemot daudz šampanieša) tik tiešām pieredzēju. Tam visam pa vidu vēl bija arī asinis, sviedri un asaras, kas – kā izrādās – ir neatņemamas šampanieša sastāvdaļas.

Pulksteņlaiku neskaitīt: Orhneju arhipelāgs Skotijas ziemeļos © DIENA (9)

Orkneju arhipelāgā Atlantijas okeānā Skotijas ziemeļos kādas salas iedzīvotāji gribējuši atteikties no dzīves pēc oficiālā pulksteņa laika. «Ja es vēlos ēst brokastis pusnaktī, kāpēc lai es to nedarītu?» brīnās salinieki. Viņiem ir baltās naktis un ziemeļblāzma, silts klimats un pastāvīgs vējš, daudz nokrišņu un košas krāsas, laivas pagalmos pat salu vidienē un tik daudz aitu, ka iztikšana un sirdsmiers garantēts. Kāds vēl pulkstenis, ja visa pietiek?

Gulašs ar baltmaizi un neiegūtais miljons © DIENA (2)

Turpinot ceļojumus zaļo pleķu jeb dabas skaistuma meklējumos ar bebē, viegli nonākt pie secinājuma, ka Čehijā vietējiem informācijas centriem labāk neklausīt, smalkā vārdā nosauktais populārākais vietējais ēdiens ir vienkārša baltmaize ar gaļas mērci un ceļā var gadīties kāpieni, kurus atkārtot jūs būtu gatavi tikai par pāris miljoniem. Taču prieku par kopiespaidu tas nebojā un ir vērts kādreiz spert arī sānsoļus no mūžīgajiem galamērķiem.

Lazurīta zilais sapnis © DIENA (2)

Par Afganistānu dzirdētas visādas šausmas, stereotipu daudz, politisko un kara mudžekļu – ne mazāk. Pat mani tadžiku "vecvecāki" pēc tam prasa: "Nu, kā tur bija? Viņi dzīvo teltīs?" Patiesība un cilvēki tam visam ir kaut kur pa vidu – sevišķi, ja izlemts doties virzienā, uz kuru tūristi un ceļotāji parasti pat neskatās.

Līdz Eiropas sirdij © DIENA (1)

Ja ne gluži dzelzs priekškars, tad vismaz "dzelzs plīvurs" joprojām pastāv. Šāda doma iespiežas prātā pēc pusotru nedēļu ilga autoceļojuma pa Eiropas vidieni: Poliju, Čehiju, Austriju, mazliet arī Itāliju un Slovākiju. Lai gan robežas ir atvērtas un, kā reiz dzejolī par Padomju Savienību rakstīja Jānis Sudrabkalns, tām var "doties pāri ar paceltu galvu", tomēr cilvēku attieksmē un uzvedībā saglabājušās pamatīgas atšķirības.

Atlantijas tuklīšu maršs © DIENA (5)

Linkolnšīra Anglijā ir rūpniecības reģions, mājas proletariātam un viesstrādniekiem, tomēr arī te ir savs kūrorta rajons – Skegnesa Ziemeļu jūras krastā. Skotijā un Orkneju salās skatītie Atlantijas tuklīši, amizanti putniņi ar oranžu knābi, paliek tikai gaišās atmiņās, jo te tuklo ir daudz vairāk, turklāt – skaļi, brutāli un notetovēti no galvas līdz kājām. Bravūra un miesa te veļas pa priekšu līdz brīdim, kad to vairs nevar panest. Esi sveicināta, debesu mala, aiz kuras aizspraustas karotes!

Kataras saules nogurdinātie © DIENA

Neiedomājama svelme, kas liek pat dažu minūšu gājiena vietā izvēlēties auto, zelta vēriens it visā un eksotisks putnu tirgus, bet tam visam pāri nemitīgā tuksneša elpa, kas iespiežas atmiņā gan ar savu neizmērojamo klusuma skaistumu, gan spēku, – tā ir Katara.

Divas nedēļas, 6200 km un motocikls © DIENA (2)

Rumānijā pirmo reizi manā motociklista pieredzē aiz kalnu līkuma pretī nāca lācis. Un kalnu serpentīnā iekūlāmies tādā miglā, ka tikai navigators līdzēja tikt uz priekšu. Taču piedzīvojumu prieks no tā tikai audzis, un jau lēnām sākam domāt par nākamā gada plāniem

Pie lielā ūdens un tukāniem © DIENA (3)

Ja Latvijas aukstajos gadalaikos pietrūkst tveices, košu krāsu putnu un taureņu spārnos un gribas samirkt līdz ādai siltā "dušā", Igvasu ūdenskritums uz Argentīnas un Brazīlijas robežas ir īstais galamērķis. Un, protams, ne tikai tāpēc.

Garančas balss un Vīnes pilis © DIENA (1)

Ja gribas sajust aristokrātijas dzīves smalkumu, jābrauc uz Austriju – tās galvaspilsētā starp lētiem suvenīru tūkstošiem varēs ieraudzīt arī īsto un vienīgo Skūpstu, izbaudīt kūku saldumu pēcpusdienās un visbeidzot doties vēl drusku tālāk, līdz sena klostera pagalmam, un zem zvaigznēm klausīties zvaigžņotu klasiku Elīnas Garančas festivālā

Ziedoņa un Jēzus trieciendeva Rietumukrainā © DIENA (1)

Rietumu Ukrainas skaistule Užhoroda atrodas teju uz Ungārijas robežas – tas pilsētai piešķir senus un eiropeiskus vaibstus arhitektūrā un iedzīvotāju sastāvu bagātina ar kaimiņvalstī plaši pārstāvēto romu nāciju. Lai arī vēsturiski tā ir klejotāju tauta, vietējie saka: "Rumāņu klejotāji ir čigāni, mēs esam romi, jo sēžam uz vietas." Viņu apdzīvotie rajoni ir ļoti specifiski un noslēgti, bet caurlaide uz tiem atrodas negaidīti, un tās vārds ir "Jēzus". Romu apdzīvotajā Radvonkas mikrorajonā viesojos harismātiska priestera pavadībā un saņemu vitalitātes trieciena devu uz sociālās postažas fona.

Šis nebūs stāsts par to, kā ir Portugālē un ko tur darīt. Par to jau viss skaidrs – tur ir labi, silti, cilvēki draudzīgi, bet neuzbāzīgi, ēdiens garšīgs, cenas pievilcīgas. Jābauda dzīve! Šis būs stāsts par to, kā dzīvi baudīt kopā ar pavisam mazu cilvēku, kas būtu jāņem vērā un par ko vispār nevajag satraukties.

Bovaņenkova ir stāsts ne tikai par gāzes ieguvi un laukiem, bet arī Krievijas ambīcijām ziemeļos, ziemeļbriežiem un izdzīvošanu, un, protams, cilvēkiem.

Viss te ir košāk, grandiozāk un noteikti arī zeltītāk – Abū Dabī un Dubaija paliek atmiņā ar vērienu. Un arī īpašu attieksmi, savām smaržām un gastronomisko piedāvājumu, kas liek pārskatīt savus līdz šim visvairāk iecienītos virtuves brīnumus.

Pirms visi sāka domāt par to, ka tuvojas klasiskais atvaļinājumu laiks, klusi un neuzkrītoši šmaucām uz Armēniju – valsti ar viesmīlīgiem cilvēkiem, neizmērojamu mīlestību pret bērniem un fantastisku virtuvi. Valsti, kas spilgtā atmiņā paliek ar brīvdabas kafijas automātu būdiņām, fantastisku dabu, kalnu pārgājienu maršrutiem un pilnīgu retrītu, tā moderni izsakoties.

Viss ir tāds pats un tomēr tik ļoti mainījies – ja gribas paceļot laikā un tomēr gūt jaunus iespaidus, var doties uz vietām, kurās būts pirms daudziem gadiem. Piemēram, braukt uz Tartu, lai jau citādi ieraudzītu savu kādreizējo studiju pilsētu

Jeb kā mēs, Nacionālā teātra cilvēki, braucām Velnu pilsētu Šanhaju lūkoties, cīnoties ar vaļiem sevī un stereotipiem apkārt, uzsūcot kontrastus un pārkāpjot paši sev pirms tam svēti solīto

Šodien

SESTDIENAS CEĻOJUMI