Ģeopolitiskie amerikāņu kalniņi © DIENA
Jā, laikam precīzāku apzīmējumu pašreiz notiekošajam pasaulē un noskaņojumam arī tepat Latvijā atrast nevar – tie ir amerikāņu kalniņi, kuros vienubrīd braucam droši augšā, tad atkal strauji uz leju, nesaprotot, vai karuselis izturēs un tiešām neietrieksimies kādā nedrošā konstrukcijā.
Labrīt! © DIENA
Jau pieci gadi apkārt, kopš pasaulē sākās kovidpandēmija, kas tagad daudziem mums šķiet kā mazākais ļaunums samērā ar to, kas nāca pēc tam un kā ar roku aizslaucīja visas bažas par pārāk rupja auduma maskām un pārāk mazu sociālo distanci.
Nomierināties un mobilizēties © DIENA
Varbūt cilvēce šobrīd vienkārši uzvedas kā vaļi, kuri triecas pret krastu, zaudējuši spēju orientēties un domāt skaidri un paši nesaprazdami, ka tas ir viņu ienaidnieks un nozīmēs skaidru pašnāvību. Bet var jau būt, ka tā domāt ir pārāk drūmi.
Labrīt SestDienā! © DIENA
Latvijai visdrošākais risinājums pašreizējā starptautiskajā situācijā droši vien būtu kļūt par ASV 51. štatu, ja reiz Kanāda to negrib, lai nebūtu tā, ka nu jau vairākas latviešu paaudzes angļu valodu mācījušās velti.
Trīs gadi © DIENA
Cik daudz ir trīs gadi? Ja skatās lielo civilizāciju vai laikmetu kontekstā, tad it kā nekas ļoti daudz. Bet, ja, piemēram, viena cilvēka dzīvē, tad šajā laikā var paspēt pabeigt vidusskolu vai augstskolu, var pagūt pat apprecēties un izšķirties, var iesākt dzīvi no jauna, var izaugt un var pārcelties. Var ieņemt bērnu, to piedzemdēt un pat vēl ļaut tam iepazīt pirmos soļus pasaulē.
Pašiem savi stāsti © DIENA
Kas īsti ir piemineklis? Sastindzināts valsts / tautas atmiņu mirklis? Goda atdošana pagātnei? Atgādinājums nākotnei vai simbolisks informācijas nesējs? Un kādēļ tieši pieminekļu radīšana, pārvietošana vai iznīcināšana vienmēr raisa tik skaļas diskusijas un asus viedokļus pat to vidū, kuriem ar konkrēto objektu it kā nav nekāda sakara?
Tas diedziņš ir trausls © DIENA
Cik tuvu esam gatavi pielaist sev citus, cik dziļi ielaist savā dzīvē un ļaut ieskatīties dvēselē? Kad tādi cilvēki, pavisam tuvu bijušie, no mums aiziet – un nav pat svarīgi, vai vienkārši pagriežot muguru vai pavisam prom, mūžīgajos ceļos –, vienmēr paliek nospiedums. Lielāks vai mazāks. Dziļāks vai seklāks. Sāpīgāks vai ne tik ļoti. Reizēm tas ir vēl ilgi jādziedē, taču citreiz tieši otrādi – atmiņas dziedē mūs.
In memoriam © DIENA
Jānis Peters vienmēr ir bijis dzejnieks, arī tad, kad spēlējis citas lomas: publicistu, kultūras funkcionāru, kompartijas cekas locekli, atmodas modinātāju, "gaišo spēku", diplomātu, barinu, arī periodos, kad ir publicējis par daudz vai nerakstījis nemaz, kad paša būvētajā tautiskajā laika mašīnā ceļojis pa Latvijas pagātni, modinādams mirušos nākamības vārdā, kad politikā šķitis saistāmies ar Krievijai simpatizējošām partijām…
Tramps, Braže un Linčs © DIENA
Sirreāls skaudrais reālisms vai skaudri reāls sirreālisms? Brīžam šķiet, ka tikai spēles ar šiem dažiem tik ļoti ietilpīgajiem vārdiem spēj līdz galam raksturot patlaban notiekošo uz pasaules ģeopolitiskās skatuves. Nudien nekā citādi kā par sirreālu nevar nosaukt sajūtu, klausoties tikko inaugurētā ASV prezidenta Donalda Trampa izteikumos par ģeogrāfisko vietu nosaukumu maiņu vai vēlmi "spēlēt civilizācijās", pārņemot / iekarojot sev noderīgās citu valstu daļas uz planētas Zeme.
Uzvarētājdzīvnieki © DIENA
Neliela auguma apaļīgs zīdītājs, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa virspuse. Tā Dabas muzeja mājaslapā raksturots 2025. gada dzīvnieka godā ieceltais ezis. Tagad tam gan jau vajadzētu būt ziemas guļā un mosties tikai aprīlī, taču ne jau par to ir stāsts.
Viena kaķa daudzo dzīvību spēks © DIENA
Gads Latvijā sācies īsti latvisku tradīciju garā – gan ar gandrīz neticami skaistu uzvaru, gan ar kārtējo nesmuko skandālu. Proti, kamēr gada pirmās dienas pāršalca airBaltic kārtējās problēmas un nespēja jēdzīgi tās izskaidrot, tikmēr mazais, tumšpelēkais Straumes kaķis ar saviem draugiem iekaroja pasaules kinomīļu prātus un sirdis. Domājot par otro, joprojām gribas smaidīt un novēlēt vēl daudz radoša spēka un izdošanās Straumes komandai, kamēr airBaltic sāgas nākamo daļu vairs negribas ne komentēt, ne prognozēt.
Sarkanās lupatas un nākamība © DIENA
Ko lai pasaka par nākamību? Nudien gribētos ieskatīties kādā labvēlīgā pareģu bumbā, ieraugot tur tikai pozitīvas pārmaiņas, attīstību, dzīves līmeņa kāpumu, nemitīgas uzvaras un skaistus mirkļus ikvienam Latvijā. Ikvienam uz šīs planētas. Taču tā vietā jāiztiek vien ar dažiem pieturpunktiem.
Tumšpelēka kaķa zīmē © DIENA
Karš vienā vietā, saspīlējums otrā,
spriedze un protesti vēl trešajā.
Pēdējā laikā tik tiešām brīžam
šķiet, ka pasaule lēnām jūk prātā
un nekad nekas nekur vairs nebūs
mierīgi un labi.
Atliek tikai logi © DIENA
Vai Rīga jau gatava, iespējams, ir visneoriģinālākais un varbūt arī kaitinošākais jautājums, ko uzdot galvaspilsētas mēram. Vienlaikus tas ir arī mūžam aktuāls vaicājums, vēl jo vairāk laikā, kad nu jau gadu desmitos mērāmais, par skandalozu saucamais miljardu projekts Rail Baltica lielā mērā iestrēdzis tieši Rīgas dēļ. Arī par to, protams, šonedēļ runājām ar galvaspilsētas domes vadītāju Vilni Ķirsi (JV). Tāpat kā par tiltu remontu, sastrēgumiem, daudz lādētajiem stabiņiem un konkurentiem jau pēc pusgada gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās.
Spēks un ekstāze © DIENA
Ir cilvēki, kuri ar savu talantu atstāj citu prātos un dvēselē nospiedumu. Ir tādi, ar kuru leģendu pietiek, lai šāds nospiedums būtu.
Spēka dziesma © DIENA
Vasaras ar laivošanu un Jāņu nakts tradīcijām, bet arī Centrāltirgus, ogošana un tas, kā skan latviešu valoda. ASV dzimušajam, vēlāk Singapūrā izaugušajam un dažādās vietās pasaulē pabijušajam komponistam Džeikinam Edvardam Pusonam nav ilgi jādomā, lai uzskaitītu visu, kas viņam patīk Latvijā.
Pēda, kas paliek © DIENA
Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesionāļu rezultātiem ikdienā neseko un pats nesporto, vienalga galvenajās līnijās par to ir kas zināms? Var, protams, minēt hokeju, taču jāatzīst, ka par to lielākā interese ir tieši izlases spēļu līmenī. Arī no pārējiem sporta veidiem – šķiet, interese ir tad, kad ir panākumi augstākajās līgās vai kad, profesionāļiem pārstāvot Latviju, jūtam ne tik daudz līdzi sasniegumiem konkrētajā sporta veidā, cik savai valstij.
Jau nobrieduši © DIENA
Kopš Ukrainas kara sākuma Lāčplēša dienu un valsts svētkus atzīmēju savādāk. Ne tikai domas, arī sajūtas ir gluži citas. It kā pēkšņi mēs kā valsts būtu pieauguši. Un pēdējā laikā ko līdzīgu no apkārtējiem dzirdu bieži. Laikam jau ļaunuma tuvums un apdraudējuma sajūta daudziem likusi citādi paskatīties arī jau uz it kā pierastām lietām. Pierastām, bet, kā izrādās, ne pašsaprotamām.
Nevajag bažīties © DIENA
Vieni to skatījās ar popkorna tūtām kā viskošāko šovu, citi pārdzīvoja par amerikāņu nācijas izvēli, vēl citi analizēja un prognozēja, ko pārmaiņas ASV prezidenta krēslā nesīs pārējai pasaulei. Tā īsumā varētu raksturot aizvadīto nedēļu, kas neapšaubāmi pagāja ASV vēlēšanu zili sarkano kaislību zīmē. Kāda izrādīsies realitāte, un ko piedzīvotās pārmaiņas pasaulei nesīs, vēl noteikti lūkosim un vērtēsim, taču šajā SestDienā lēnām iesoļojam lokālākā gultnē – novembris pienācis ar sarkanbaltsarkanām lentītēm pie krūtīm un valsts svētku nedēļu, kad nedaudz patriotisma, šķiet, jūtams pat gaisā.
Labrīt! © DIENA
Pirmajā brīdī šķiet, ka Halovīna mošķi Māras zemē nepārprotami ir ņēmuši virsroku cīņā ar latviskajiem veļiem.