Ārdošs gads © DIENA
Jūtu sev uz rokas mazu gabaliņu Azovstaļ
metāla, ko draugs no Kijivas atvedis kā dāvanu, skatos uz šī
gada Ziemassvētku egles galā esošo saulespuķi un ukraiņu
kareivi ekrānā, kas dejo, lai sasildītos, un domāju par 2022.
gadu.
Svētku sajūta © DIENA
Ziemassvētki pienākuši. Ar jaunu valdību Latvijā, ar atkusni ielās, ar korupcijas skandālu Eiropā, ar dāvināšanas un laba darīšanas prieku tam visam pa vidu. Ar kara desmit mēnešiem Ukrainā. Un ar kādām sajūtām? Jo Ziemassvētku laiku taču pieņemts uzskatīt par miera un klusuma pilnu, par gada svētsvinīgāko nakti...
Kariņš. Otro reizi © DIENA
Esam tikuši pie jaunas valdības. Beidzot. Šķiet, tik
garu, piņķerīgu un, jā, no malas raugoties, gribas
teikt – arī nedaudz nesakarīgu valdības veidošanas procesu, nebija gaidījis neviens.
Noziegums un sods
Tas nav pētījumos balstīts apgalvojums, tomēr
šķiet, ka bieži vien dažādi skandāli žurnālistikā, kas pašiem
mediju pārstāvjiem liekas bezgalskaļi un vismaz valsts mērogā
svarīgi, nebūt tādi nav – galu galā tie izrādās nozares iekšienē
risināmi jautājumi.
Vārda un līdzsvara spēks © DIENA
Vārda un, plašāk raugoties, valodas spēks nekad nav ticis apšaubīts, un visos laikos to lieliski apzinājušies ne tikai romantiski dzejnieki, bet arī totalitāras varas nesēji. Ne velti tieši vārda brīvība ir tā, par kuru nemitīgi tiek lauzti šķēpi un notiek diskusijas vēl mūsdienās. Nereti tieši izteikumu dēļ atceras politiķus, valoda var saliedēt vai, tieši otrādi, – šķelt.
Apspēlēti? Komentāru nav © DIENA
Atzīšu – uzreiz pēc vēlēšanām šķita,
ka, rakstot sīkāk par politiku un parlamentā iekļuvušajām
partijām, šoreiz vispirms būs jāpievēršas opozīcijai. Taču jau
pavisam drīz nācās secināt: jaunā opozīcija izrādījusies krietni
mierpilnāka, nekā varētu likties.
Ar savu valsti, himnu un karogu © DIENA
Mums ir izdevies saglabāt savu valsti šajos
laikos, un ar to ir jālepojas. Tā ir liela bagātība, – saka Latvijas
hokeja leģenda Artūrs Irbe.
Kurš kuru? © DIENA
Mazvērtības kompleksu var mazināt dažādi. Var, piemēram, uzgriezt Latvijas Radio 2 un ieklausīties dažā labā tekstā.
Saule mūsos
Ar pilnu atbildību saku: Dziesmu un
deju svētki ir viens no ļoti būtiskiem pamatiem mūsu valsts
pastāvēšanai, jo kopā, svētkos,
mēs piedzīvojam ideālo Latviju,
– šīs nedēļas sarunā ar SestDienu
saka deju ansambļa Daiļrade
vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.
Baumu mākoņi, ziņas un dzīvesziņas © DIENA
14. Saeimas vēlēšanu rezultāti ļāva zīmēt dažādus
jaunās valdības veidošanas scenārijus, dažiem to
paredzot samērā ātru un vienkāršu, citiem – taisni
otrādi, norādot uz daudziem klupšanas akmeņiem, kas politiskajiem spēkiem jāpārvar, lai varētu vienoties pat par lielajām
lietām, kur nu vēl sīkākām detaļām un visu kārotajiem krēsliem...
Sakārtotības gaidās © DIENA
Aizvadītajā nedēļā vējš jau paguvis noplēst gandrīz visu zelta rudeni, atkal uz visiem laikiem aizgājuši lieli cilvēki, gaisā vēl jūtamo siltumu lēnām pārņem tuvās ziemas vēsums. Valdība Latvijā joprojām nav izveidota, Ukrainā turpinās karš, kura attīstība grūti prognozējama, turklāt nestabilitāte vērojama arī citās valstīs, kur Krievijas "pirksts" tā vai citādi jūtams.
Televizoru galvas © DIENA
"Pavisam īsi – man viss ir labi," – tādu ziņu no drauga Kijivā saņēmu pirmdienas rītā, vēl tikai lēni dzerot pirmo kafiju un pieslēdzoties darba nedēļai. Nodomāju – tas saistībā ar jau iepriekšējās dienas ziņām par bumbošanu citviet Ukrainā, līdz sapratu – nē, tas par Kijivas centru, kurš vēl pirms neilga laika šķita salīdzinoši drošs (protams, cik nu vispār drošs patlaban jebkas var būt valstī, kura jau astoto mēnesi turas pretī Krievijas agresīvajam iebrukumam).
Par zvēriņiem. Bez Sūnu ciema © DIENA
Leduslāči un pingvīni, zaķīši un vēl citi zvēri – kas tik viss netika piesaukts pēcvēlēšanu emocijās! Laikam jau neviens Saeimas sasaukums bez saviem zvēru jokiem iztikt nespēj, un arī jaunais, četrpadsmitais pēc kārtas, nav izņēmums, kaut nav paguvis pat vēl nomainīt iepriekšējo. Arī sen par mītisku satikšanās vietu urbānajās leģendās kļuvušais zoodārzs kaut kur pavīdēja – jācer, tas gan šoreiz tiks apiets.
Atā, 13. Saeima! © DIENA
14. Saeimas vēlēšanu rezultāti rādās diezgan paredzami.
Superstāra potenciāla meklējumos © DIENA
Oktobra sākums nenovēršami tuvojas, un politiķi nu
jau ir burtiski visur: uz ielas, pie sienas, pasta kastītēs
un ekrānos... Šajās pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām
var vērot, tā teikt, pilnu spektru politikas instrumentu darbībā – no tiešām reklāmām, karstām debatēm un komentāriem par dažādiem svarīgiem jautājumiem līdz slēptiem
dzēlieniem konkurentiem un mediju rīkotiem šoviem ar izklaidējošu noti. Kad ir par daudz?
Nesastaptā karaliene © DIENA
Kad es piedzimu, Elizabete Otrā jau četrus gadus
bija Apvienotās Karalistes karaliene. Tātad manā
mūžā citas Anglijas karalienes nav bijis. 1952.
gadā, kad pēc tēva, karaļa Džordža VI nāves,
viņa kļuva par karalieni, Padomju Savienībā vēl
valdīja Staļins, bet Lielbritānijā viņa bijušais
sabiedrotais Čērčils.
Influenceri uz sarkanā paklāja © DIENA
Šad tad satiekoties pandēmijas laika izkaisītajos, saraustīti neregulārajos notikumos, kinoļaudis lielākoties rādīja drūmas sejas un nepavisam nebija noskaņoti optimistiski. Taču šis rudens un viss nākamais pusgads ir patiess iemesls smaidīt – uz lielajiem ekrāniem gaidāmas veselu divdesmit filmu pirmizrādes, tostarp beidzot savu skatītāju Latvijā, jācer, varēs sastapt arī vīrusa trakuma laikā vairākkārt atliktu pirmizrāžu veidotāji.
Lēti un labi nevarēs © DIENA
Cik daudziem pieaugušo dzīvē no skolas laika palikušas vien gaišas atmiņas, cik daudziem mūžīgas
traumas un eksāmenu murgi naktīs rādās arī vēl pēc
30 un 40 gadiem, statistika neuzskaita, un varbūt
labi, ka tā. Taču katru gadu septembris pienāk un jauns mācību
gads atkal sākas.
Nebeidzama cīņa © DIENA
Zili mirgojošu policijas gaismu pavadībā šonedēļ sākās pēdējā laikā visādi dēvētā pieminekļa demontāža Pārdaugavā. Jāatzīst, pati to negaidīju, taču līdz ar ziņu, ka tā tiešām notiek, pārņēma tāda kā atvieglojuma sajūta – it kā līdz galam neapzināts smagums būtu mācis visu šo laiku. Tā teikt, it kā jau man personīgi no tā nekas nemainās... tomēr tagad kaut kā brīvāk elpot.
Vecās sejas jaunās skaņās © DIENA
Šīs nedēļas sleju sākšu ar ieteikumu – šajā augusta karstumā vērts atkal pakavēties atmiņās vai atmiņu stāstos par Staburaga un mūsu cilvēku likteņiem, aizbraucot līdz tai pusei. Likteņdārzā durvis vēris Saieta nams. Ar akmeņiem, koku saknēm un ābeļziediem, kas vēsta par pagātni, un horizontāli noguldītiem skatu torņu tiltiem nākotnē jau pati šīs vietas ideja ir sāpīgi skaista un vasaras beigu daļai piestāvoša. It kā līdz ar zvaigžņu lietiem pati bezgalība visus aicinātu tā vienkārši pastāvēt nakts vidū atgāztu galvu un padomāt par mūsu eksistences jēgu, tās bezgalīgo skaistumu un zudību vienlaikus.