Droši vien, ja cilvēkiem Latvijā jautātu, ko īsti viņi saprot ar vārdu "demokrātija" un dzīvošanu demokrātiskā valstī, atbildes būtu visai atšķirīgas. Tāpat kā, atbildot uz to, kādam jābūt apzinīgam valsts (jebkuras valsts) pilsonim. Vai tas nozīmē aktīvu līdzdalību politiskos procesos? Vai taisni otrādi – klusu pieņemšanu un mierīgu ikdienas dzīvi, izmantojot iespēju par politiku neinteresēties vispār? Varbūt mūžīgu opozīciju tam, kas notiek apkārt, uz to raugoties kritiski un izceļot nepilnības?
Breidaks par paša vadīto organizāciju saka – šis mehānisms ir tas lodziņš, "pa kuru bez akmeņu sviešanas var ierosināt likumu izmaiņas". Un, iespējams, mūsu sabiedrībai, kam tik bieži tiek pārmesta klusēšana un nepietiekama aktivitāte dalībai mītiņos un skaļās akcijās, šis tik tiešām ir pareizākais veids, kā censties ietekmēt procesus vai vismaz likumdevējiem, izpildvarai un arī vienkārši līdzcilvēkiem likt aizdomāties par svarīgiem jautājumiem. Jo veco patiesību, ka pat tiem, kam politika neinteresē, agri vai vēlu nākas saskarties ar politiķu lēmumiem, nekas nemainīs.
Vēl vairāk. Vērojot, kas notiek kaimiņvalstīs, demokrātiskas un nedemokrātiskas valsts atšķirības redzamas pavisam uzskatāmi. Un tad jau vairs nav svarīgi, ko ieliekat savā definīcijā, – tepat blakus varam skaidri redzēt, kādā režīmā un valstī negribam dzīvot, lai kādā vārdā to nenosauktu.
Protams, to, vai kādam mazajam solim izdosies iekustināt lielas lavīnas un svarīgus procesus, varēs redzēt tikai pēc tam, kad šis solis būs sperts. Vai viena nevalstiska organizācija var ko būtisku mainīt? Vai viena cilvēka dalība tajā var ko palīdzēt? Arī šajā ziņā, protams, ir gan neveiksmes, gan veiksmes stāsti. Laikam svarīgi ir mēģināt atrast risinājumu, kā runāt – tādā vai citādā veidā – par sev būtisko. Lai tie akmeņi logos nevienam nebūtu jāmet.
"(..) šis nav laiks pašmāju ķīviņiem, ir jāstrādā kopā, lai nosargātu valsti. Bet mēs pēc 14. Saeimas vēlēšanām mēnešiem ilgi tapinājām valdību, tad mēnešiem ilgi domājām, mainīt to vai nemainīt. Manuprāt, tas nav konstruktīvi. Šis nav miera laiks, nav business as usual, nevar mierīgi čunčināt. Tagad ir svarīga stabila valdība, kura zina, ko darīs šogad, ko nākamgad," vēl saka ManasBalss vadītājs. Par to, vai stabilitāte un pragmatisks darbs Latvijas politikā no vēlamības izteiksmes kļūs par realitāti, skaidrības šobrīd nav. Kaut gan gribētos, protams, lai par akmeņiem pat pārnestā nozīmē šajā dārziņā nebūtu jādomā.
Šīs nedēļas, 18.-24. augusta, žurnālā Sestdiena lasiet:
CILVĒKS = VALSTS. Ledusskapju un televizoru cīņa
ManaBalss.lv vadītājs Imants Breidaks par platformas globālajiem rekordiem, nenoteiktības laikmetu, mums pašiem un par to, kāpēc latviešiem vairāk jāstājas partijās
PASAULĒ. Lukašenko un viņa oponenti. Pēc trim gadiem
Pēc vērienīgajiem protestiem Baltkrievijā pagājuši trīs gadi. Kas šobrīd notiek šajā Latvijas kaimiņvalstī, kādas ir 2020. gada protestu atbalsis un kādas – Baltkrievijas nākotnes perspektīvas?
TUVPLĀNĀ. Ne rožu lauks, ne šķīstītava
Grupa no Liepājas, kas nespēlē liepājroku. Progroka orķestris astoņkājis jeb Aston Kais šogad ir viens no pieprasītākajiem kolektīviem mūzikas festivālos. SestDiena uz sarunu aicināja tās dalībniekus Hariju Ločmeli un Trīni Kalniņu.
PRIEKŠĀ. Iedvesmoties žonglēšanai
Līdz 20. augustam Rīgas cirkā un Vērmanes dārzā norisināsies Cirka festivāls Re Rīga!, kurš šogad svin jau vienpadsmito dzimšanas dienu. Ar plašu programmu tajā piedalīsies arī Līvas Tauriņas vadītā Rīgas cirka skola, kura ar simbolisku gājienu atklās arī jaunās cirka sezonas sākumu.
IZPĒTĪTS. Kādēļ desertam vienmēr pietiek vietas?
Ziņkāre par jaunām garšām un smaržām mudina mūs ēst aizvien jaunus ēdienus pat tad, kad šķiet, ka vēders jau ir pilns.
LAIKA MAŠĪNA. Stokholmas sindroma dzimšana
Pirms 50 gadiem bankas aplaupīšana Zviedrijas galvaspilsētā izvērtās vairākas dienas ilgā ķīlnieku krīzē, kuras laikā cietušie sāka izjust simpātijas pret noziedzniekiem – vēlāk to nodēvēja par Stokholmas sindromu.
CEĻOJUMS. Pie dieviem, atkritumu kalniem un zaļām ielejām
Indija vienaldzīgu neatstās nevienu. Te gurdina pašiņu tīkotāji un uzmācīgie mērkaķi, grūti ir garšas kārpiņām un pie atkritumiem nepieradušai acij. Bet iespaidu, šoreiz viesojoties šīs valsts „Silīcija ielejā” Punē, kā vienmēr ir daudz un spilgti.
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, SestDienas VAKARIŅAS, KINO, ZIRNIS ĒD, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, SMALKĀS APRINDAS un ANEKDOTES.