Visos reģionos, kur audzē vīnogas un dara vīnu, izmanto arī vīnogu spiedpaliekas. Itālijā no tām gatavo grapu, Francijā – marku, bet Vācijā – tresteru (Tresterbrand).
Šis franču dzēriens, kas sastāvēja no stiprā alkohola, anīsa, nedaudz lakricas saknes un citiem garšaugiem, kā arī nedaudz cukura, kļuva populārs pagājušā gadsimta 20. gados Marseļā. Bistro un kafejnīcās klienti arvien biežāk mēdza paslepšus pasūtīt "Tīģera pienu".
Pagājušajā reizē stāstīju par Ronas ielejas vīniem. Šoreiz par citu Francijas ieleju – Luāru, par kuras vīniem varētu teikt, ka Latvijā tie pārstāvēti mazāk, ja vien nebūtu izņēmuma – tas ir rozā no Anžū vīna dārziem.
Šim vīnam ir divi vārdi, divi likteņi un divi atšķirīgi stili. Klasiskais Francijas Ziemeļronas Syrah jeb sirā ir garšvielām un tanīniem bagāts, tomēr plānāks un ar augstāku skābes līmeni nekā piesātinātais, pikantais Austrālijas un Dienvidāfrikas Shiraz jeb širazs.
Iepriekšējās reizēs stāstīju par ASV Kalifornijas štata vīniem. Taču ASV vīnu gatavo gandrīz visos štatos (pat Aļaskā), bet no komerciāla viedokļa ievērības cienīgi ir četri štati: Kalifornija, Ņujorka, Oregona un Vašingtona.
Gadsimtu gaitā sevi ir apliecinājuši klasiskie vīni, kuru īpašo stāvokli tirgū nespēj mainīt nekādi īslaicīgi modes viļņi vai kāda konkrēta vīna vai reģiona īslaicīgi panākumi pat pasaules mērogā.