Lai kā negribētos atkal paust kritiskus vārdus par Latvijas politiķiem, bez tā neiztikt - paši ar savu uzvedību uzprasās. Un pēc tam brīnās, ka deputāta vai ministra statuss Latvijā tik nepopulārs.
Varbūt
laiks dažu labu valdības pārstāvi aizsūtīt uz pārbaudēm pie
psihiatra? - šāds jautājums radās pēc valdības koalīcijas
šķelšanu provocējošā ārlietu ministra Edgara Rinkēviča
izpaudumiem internetā un tam sekojošām samiernieciskām frāzēm
no pārējo puses.
Brīžos, kad mūsu deputātiem trūkst ideju, kā pievērst sev uzmanību, tās vienmēr var aizgūt no austrumu kaimiņa un dažkārt šādam politikas plaģiātam gūt atbalstītājus pat politisko oponentu vidū, kuri citādi no Krievijas vārda piesaukšanas vairās kā velns no krusta. Šonedēļ par to pārliecinājāmies saistībā ar saskaņietes Jūlijas Stepaņenko rosinātajiem likumu grozījumiem.
Zatlera atklāsmju grāmatas parādīšana tautai pagājušās nedēļas nogalē gan radīja plašu publisku ažiotāžu, taču pat īsākā laika posmā tas ir vien zibsnis, kas ātri pārsteidz un tikpat ātri aizmirstas. Ilgtspējīgāka, kā tagad moderni teikt, ir cita ar pieminētās personas sākotnējo profesiju saistīta tēma, kas arī aktualizējās pagājušajā nedēļā, - uzstājīgi lobētā aptieku tirgus liberalizācija un ar to saistītais jautājums: vai ārstu viedoklis vispār nākotnē tiks ņemts vērā, ja jau tagad reklāmās skaidri teikts, ka visu attiecīgā brīža problēmu risinājums ir vienas vai otras brīnumtabletītes?
Viena
īsa atziņa, kas šajās dienās lasīta Twitter tīklā,
ir īpašas pieminēšanas vērta. Varbūt pat iekļaujama
televīzijā, radio un avīzēs publiskojamās sociālajās reklāmās.
Tas ir Jāņa Palkavnieka ieraksts: “Ir vēl viens veids, kā
pieminēt Zolitūdes traģēdiju - nededzināt kūlu. Ja šī
traģēdija notiktu pavasarī, visi glābēji būtu izsaukumos
pļavās.”
Neizmainīt sevi sīknaudā - ir viens no būtiskiem principiem reputācijas veidošanā. Ne visi to spēj, īpaši tie, kas darbojas uz lielās publiskās skatuves un vēlas iespējami ātri būt gan plaši atpazīti, gan respektēti.
Mani vienmēr pārsteiguši cilvēki, kas skaļi deklarē izpausmes brīvības ideālus un tūdaļ pat kādā citā kontekstā gatavi aizvērt muti ikvienam, kas atļaujas paust kādu citu, attiecīgajam personāžam netīkamu viedokli. Labi, ja tas būtu sarunu pie aluskausa vai tirgus laukumā līmenis, šādu iekšēju pretrunīgumu vēl (varbūt) varētu saprast, bet minētās izpausmes jo spilgti manāmas arī no to cilvēku puses, kuri laiku pa laikam tiek prezentēti kā liberāli noskaņoti sabiedriski politisko norišu eksperti, publiskā viedokļa veidotāji.
Esat ievērojuši, ka vārdos mēs visi it kā esam par to, lai valdība būtu stabila, ministri, viņu partijas neskandalētu savā starpā, bet šādos miera brīžos paši izjūtam zināmu vilšanos – ko nu tie pelēkie, visu savā starpā sarunājušie vispār spēj, kāda jēga no tādiem?
Latvijas ekonomika lēnām, bet tomēr atdziest – pirms nedēļas paziņoja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Pēc provizoriskiem aprēķiniem, iekšzemes kopprodukts pērn kopumā audzis par 2,3%, kas ir zemākais IKP pieaugums pēckrīzes periodā – lasāms Finanšu ministrijas izplatītā vēstījumā.
Šogad Saeimas dienaskārtībā - Valsts prezidenta, Augstākās tiesas priekšsēdētāja un ģenerālprokurora krēslu sadale. Kā to rīkot Diena iztaujāja amatu pretendentu savlaicīgas vērtēšanas iniciatori Ilzi Viņķeli (Vienotība) un sabiedrības skatījumā prezidenta amatam piemērotāko kandidātu Aivaru Lembergu (Latvijai un Ventspilij).
Viens no jautājumiem, kas iekļauts valdības tuvākās sēdes darbakārtībā, - vai atļaut Latvijas institūtam un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai arī turpmāk izmantot līdzšinējo logo pretēji jaunajai vispārējai kārtībai, ka ministrijas un to iestādes kopš 1. janvāra sevi reprezentē ar valsts ģerboni.
Drīz abu roku pirkstu vairs nepietiks, lai uzskaitītu visas augstās amatpersonas, kam pēdējos gados liegta vai uzkrītoši ilgi vērtēta pielaides došana valsts noslēpumiem.