Ņipras un kauslīgas
Zvanot Guntim, noskaidroju, ka dienā, kad sejā asi sit krusa, kad pelēki smagi mākoņi karājas baznīcu smailēs un vējš gāž no kājām nost, dziedātājs makšķerē Babītes ezerā. Norunājam nākamajā rītā tikties Gunta dzīvoklī Vecmīlgrāvī.
Askētiski iekārtoto mājokli nosacītās divās daļās sadala skaisti izgaismots akvārijs. Zivīm tas nav nekāds komunālais dzīvoklis – kārtīga rakstāmgalda lieluma tilpnē (250 litru) ņipri šaudās sešas skaistas cihlīdas. Credo solists uzsver, ka profesionāli dziļi viņš par zivīm runāt nevarot, jo akvārijs drīzāk ir interjera elements: "Pirms kādiem astoņiem gadiem taisīju dzīvoklī remontu. Vietā, kur tagad akvārijs, bija palma. Tai nepatika krāsu smaka vai kā citādi, bet palma iznīka. Vieta palika tukša, un tad izdomāju, ka te varētu būt akvārijs."
Guntis vērsās pēc padoma firmā Akvaserviss, un viss notika: "Akvāriju uztaisīja pēc mana pasūtījuma. Teicu, ka gribu nelielas, bet ņipras zivis, nevis flegmas, un man ieteica cihlīdas. Iesācējam gan labāk pie tām neķerties, jo zivis savā starpā dikti ķildojoties. Taču stāstītajā mani piesaistīja divas būtiskas lietas – cihlīdas dzīvojot ap 5–10 gadu, un viņas ir plēsīgas, kaut arī ļoti labi pārtiek no veikalā nopērkamās granulu barības."
Pirmos gadus firmas Akvaserviss speciālisti nāca kopt akvāriju, un Guntis daudz ko
ielāgoja: "Cihlīdas nav prasīgas, un akvārijā iekārtots viss, lai zivis labi justos. Viņu dzīves telpā nav zaļo augu, jo zivis tos uzraka. Ir automātiskais barotājs, tāpēc cihlīdas vienmēr ir paēdušas, un es varu būt neatkarīgs."
Gadījušās arī kļūdas, piemēram, Guntis ievēroja, ka ūdens ātri saduļķojas, bet speciālisti ieteica zivis nepārbarot – viss neapēstais nogulsnējoties rada duļķes: "Sāku barot mazāk, zivis ir dzīvelīgākas un ūdens vienmēr dzidrs."
Guntis rāda akvārija spēcīgos filtrus un stāsta, ka ūdeni viņš mainot reizi 2–3 mēnešos, vienlaikus nomainot vienu trešdaļu ūdens tilpuma. Akvārija dibenu klāj sīki balti marmora akmentiņi, lielos akmeņus Guntis mazgājot ar veļas balinātāju, kuram pievienots hlors (saausos – ko par šo vaļsirdību teiks profesionāli akvāristi), "tad akmeņus noskaloju, nostādinu ūdenī, un viss ir labi un
skaisti". Akvārijs ir gaišs, grafiski skaists.
Lielais eksperimentētājs
Guntis nosmej: "Man daži ieteica – paņem kaķi, tas tevi vienmēr gaidīs mājās. Taču – ko tad, kad braucu koncerttūrē uz vairākām nedēļām vai pat mēnesi? Es nevaru kaķi vienmēr nest uz citām mājām. Tas nebūtu labi. Zivīm viss sakārtots tā, ka viņas mani mierīgi sagaida pat pēc ilgākas prombūtnes."
Ar cihlīdām bijis dažādi. Guntis, kurš "zivju lietai" pieķēries ar radoši māksliniecisku vērienu, mēģinājis arī eksperimentēt. Dziedātājs stāsta, ka reiz nopircis un ielaidis akvārijā pie cihlīdām "mazu ūdens čūsku". Eksperiments beidzies, kad čūskiņa paaugusies un Guntis konstatējis, ka pēkšņi pazudusi viena sarkanā skaistule cihlīda. Kādā citā dienā viņš ieraudzījis otru cihlīdu čūskiņai šķērsām mutē: "Aiznesu rijīgo monstriņu atpakaļ Zigim, pie kura to nopirku."
Citā reizē Guntis nopircis divas mazas piraijas un ielaidis pie cihlīdām: "Ja akvārijā tiek turēta viena piraija, tad teorētiski viņa ir nekaitīga un pat bailīga. Cihlīdas ar uzspiestajiem kaimiņiem samierinājās un sadzīvoja, kamēr piraijas pieauga un sāka kost cihlīdas. Tā gan lietas nekārtosies! Bija karsta vasara, es piraijas noķēru un izlaidu Ķīšezerā." Nogrozu galvu – tā taču nedrīkst, bet Guntis smej: "Nesatraucies, piraijas dzīvo Dienvidamerikā, mūsu palmas klimats viņām nav pa zobam. Turklāt tas bija sen, ja šīs būtu savairojušās ezerā, jau būtu izsludināta trauksme."
No zivīm pie zivīm
Bilstu, ka Gunti acīmredzami velk uz plēsoņām – līdakas, piraijas. To apstiprina arī viņa "zivju stāsti", kas nemanāmi pāriet no akvārija zivīm uz aizraušanos ar makšķerēšanu tuvos un tālos ūdeņos: "Latvijā no maija līdz pirmajam ledum makšķerēju līdakas vien. Arī tagad katru brīvu dienu steidzu uz ūdeņiem. Rīt četros jau būšu Liepājas ezerā, bet visbiežāk esmu Babītē, tur bieži veicas izvilkt krāšņus lomus. Babītē man pašam sava laiva, un otra pārvietojama ir uz treilera."
Neslēpju, ka īsti nesaprotu tos, kuri stundām dirn krastā ar makšķeri rokās, gaidot kaut kādu nebūt zivi. Guntis nepiekrīt: "Tas nav par mani. Es laivā visu dienu esmu kājās un tikai mētāju. Vajadzīgs liels fizisks spēks, lai to darītu no četriem rītā līdz desmitiem vakarā. Latvijas izlases hokejisti tik daudz nemet. Kad loms pieķeras, sākas aizraujoša divkauja. Pats zivis negatavoju. Visbiežāk noķeru, nofotografēju un palaižu vaļā vai aizvedu draugiem."
Guntis makšķerējis arī pasaules upēs un okeānos, visbiežāk dodoties uz Spāniju, bijis arī Bangkokā, Japānā, Amerikā, Indijā, Meksikā, Taizemē un citur. Pagājušajā gadā Spānijā noķēris savu lielāko lomu – milzīgu samu: "Izvilku, nofotografējos un palaidu vaļā. Mazākas zivis – 10 līdz 15 kg smagas – cepam vai grilējam, klāt sauso balto vīnu, un lieliska maltīte gatava!"
Meksikā Guntis smagā divcīņā noķēris lidojošu zivi. "Domāju, ka nomiršu – pats balts, rokas no auklas tīšanas notirpušas, krampī savilktas. Zivi tur nevelk 10 vai 20 metrus, bet turpat vai puskilometru! Izvilku, trīs vīri to spoku turējām, nofotografējos un palaidu atpakaļ. Vietējie par 3000 dolāriem man piedāvāja zivi izbāzt, lai vedot mājās trofeju, bet es taču netaisos tai slaucīt putekļus!" Guntim krājumā ir leģenda, kuru pie Ebro upes Spānijā stāstījuši vietējie makšķernieki: "Pirms gadiem septiņdesmit upē samu nav bijis, tos esot atveduši latvieši. Gribi – tici, negribi – netici, bet pats pārliecinājos, ka tagad Ebro var noķert izcilus samus!"
Zivis un makšķerēšana Guntim ir nozīmīga dzīves daļa. Dziedātājs apgalvo, ka liela daļa radošo cilvēku ir kaislīgi makšķernieki. Nākamvasar iecerēts Babītes ezerā saorganizēt radošās sfēras pārstāvju makšķerēšanas sacensības. Un vēl – ja 2017. gadā Credo nedosies garākā koncerttūrē, Guntis atkal "satīs makšķeres" un prom uz Taizemi: "Istabā, vērojot zivis akvārijā, vai dabā pie ūdeņiem esmu ļoti laimīgs."