"Ļoti agri sāku iet uz mežu vai purvu viena. Sākumā gāju ģimenei līdzi ogas lasīt, bet pēc tam jau pati, un visi brīnījās – vai tev vienai nav bail?! Bet man tā vienmēr ir bijusi atpūta – aiziet dabā, padomāt, saprast un atnākt atpakaļ ar daudz vairāk enerģijas," stāsta Anda Mežgaile, kuru bērnība lauku vidē un patika pret iešanu dabā pamazām aizveda līdz tūrisma jomas studijām. Šobrīd viņa Vidzemes Augstskolā (ViA) ir doktorante un zinātniskā asistente Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta UNESCO katedrā Biosfēra un cilvēks, kā arī vada tūrisma un atpūtas studiju virzienu. Vasaras vidū Anda starp aptuveni 100 pretendentiem no visas pasaules kļuva par vienu no septiņiem laureātiem, kas saņēma UNESCO programmas Cilvēks un biosfēra Jaunā zinātnieka balvu, iegūstot grantu savam pētījumam. Tajā Anda apņēmusies ekonomiskā izteiksmē novērtēt Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta kultūras ekosistēmu pakalpojumus jeb nemateriālos ieguvumus, ko cilvēki gūst no ekosistēmām un kuri tieši ietekmē cilvēku un sabiedrības dzīves kvalitāti. Tas ir izaicinošs starpdisciplinārs uzdevums, tāpat kā Andu interesējošā joma kopumā – ilgtspējīga attīstība dabas aizsargājamajās teritorijās.
Daba ir mājas
"Daba – tās ir mājas, kaut kas vērtīgs, sirdij tuvs. Un katrs jau vēlas, lai mājās ir patīkami ieiet un patīkami atgriezties. Lai tur vienmēr ir tā māju sajūta," Anda formulē, kad jautāju, kas daba ir viņai personīgi. Arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu (ZBR) viņa uzskata par savām mājām, jo te rit viņas dzīve. Anda ir no Pāles Limbažu novadā, kopā ar vīru un nepilnus divus mēnešus veco meitiņu arī tagad dzīvo netālu. Jau pamatskolā darbošanās ārā bija normāla ikdiena, un, uzskatot, ka viņai vajag tādu profesiju, kur nav jāsēž birojā astoņas stundas dienā, Anda pēc 9. klases apguva ekotūrismu Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā Priekuļos.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 16. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!