Ka tā esot viņa māja, viņa mamma un vispār, lai draugs braucot prom. Kādu laiku draugs to visu pieņēma, jo saprata, ka tā ir bērna greizsirdība, bet kāda reizē viņam apnika, un viņš pārstāja pie mums braukt, tagad satiekamies tikai nedēļas nogalēs. Esmu ar dēlu runājusi neskaitāmas reizes par to, ka es nekur nepazudīšu un saprotu viņa griezsirdību, bet tā nedrīkst izturēties pret otru cilvēku, lai tad, kad viņš aizbrauc sēdētu un raudātu, ka grib viņu atpakaļ. Kā man rīkoties, varbūt draugam pamainīt attieksmi vai pašai ko savādāk darīt? Negribu, lai šīs attiecības beidzas, bet reizēm neredzu citu iznākumu."
Uz lasītājas jautājumu portālam mammamuntetiem.lv atbildi sagatavojusi klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma:
"Šķiet, ka Jūsu dēlam šis pusgads ir bijis vairāku nozīmīgu pārmaiņu laiks un tas vienkārši ir bijis pārāk īss laika periods, lai viņš būtu gatavs šīs pārmaiņas pieņemt. Vecāku šķiršanās var radīt bērnam nedrošību par nākotni, par to, ka viņa dzīvē var notikt negaidītas un arī ne vienmēr viegli pieņemamas izmaiņas. Tētis un mamma tagad dzīvo atsevišķi, kas parasti saistīts arī ar citām izmaiņām bērna ikdienas notikumos. Bērns bieži kļūst jūtīgāks, emocionālāks, kas var izpausties gan kā dusmas, gan skumjas, gan bailes.
Arī paši vecāki šajā periodā ir emocionālāki un lielā mērā viņu iekšējie resursi ir iesaistīti savu emociju un problēmu risināšanā. Jau viens šis notikums prasa laiku, lai bērns pierastu pie jaunās situācijas. Kā nākamais ir notikums, kad bērna dzīvē ienāk jauns cilvēks un piedalās ikdienas dzīvē un, jā, savā ziņā, no bērna viedokļa skatoties, viņam jādala mammas uzmanība ar šo cilvēku. Ņemot vērā nesen notikušo vecāku šķiršanos, kas mazina drošības izjūtu un dabiski liek meklēt uz kādu laiku lielāku atbalstu pie vecākiem, tad gluži dabiski šis jaunais bērnam cilvēks tiek uztverts pretrunīgi.
Izklausās, ka Jūs jau bērnam skaidrojat situāciju un cenšaties palielināt viņa drošības izjūtu. Svarīgi, lai arī Jūsu draugs pievienotos Jūsu teiktajam un patiesībā arī apstiprinātu bērna teikto – jā, Jūs esat viņa mamma un tas nekad nemainīsies.
Svarīgi, lai šī attiecību veidošanās notiktu bērnam pieņemamā tempā, lai, protams, no Jūsu puses tiktu ierobežota arī pilnīgi nevēlama uzvedība, tomēr neuztverot to personīgi, bet drīzāk meklējot iemeslus tai un domājot, kā ar pacietību un mīlestību skaidrot bērnam situāciju, lai šādai uzvedībai nebūtu iemesla. Svarīgi lai bērns jūt, ka pieaugušie – mamma un tētis, turpina rūpēties par viņu, ir iejūtīgi, mierina brīžos, kad tas nepieciešams, ir pieejami bērnam un saskaņo savu rīcību ar bērna vajadzībām."