Kompromiss starp modi, prātu un dvēseli

Taču pats ir citās domās: "Es neesmu pilsētas cilvēks vai tā saucamais tusiņu zvērs. Ir arī jāstrādā — man ilgu laiku pilsētā bija birojs, un tas mani neapmierināja. Tieši tāpat mani neapmierina šis dzīvoklis pilsētas sirdī." Viņš uz bāriem bieži vis neejot. Tāpēc ikdienā daudz vairāk izjūtot transporta apgrūtinājumus un to, ka Vecrīgā neesot neviena bērnu spēļu laukuma. Saimnieks kā sikspārnis Vecpilsētas šaurību saimnieks attiecina arī uz sadzīvi. Mazajā dzīvoklī jāietilpina viesistaba, bērnistaba, virtuve, guļamistaba, vannas istaba, noliktava un pat neliela sporta zāle — piestiprināta virs ieejas durvīm. Patiesībā tas ir ASV iegādāts sportisks izgudrojums, kas tiek saukts par gravity boots jeb gravitātes zābakiem. Tik vien Jānis paspēj, kā uzsaukt, lai šo triku neatkārtojam mājās vienatnē, un namatēvs jau karājas savos gravitātes zābakos ar kājām gaisā, galvu lejā. "Hop, kā sikspārnis! Un tā aptuveni trīs minūtes dienā, baigi labais — gravitātes spēks tā kā drusciņ izstiepj mugurkaulu," novērtē Jānis. Viņš smejas, ka šī esot galvenā lieta, kura dzīvoklī nepieciešama tikai viņam un par kuras piestiprināšanu liels prieks. Šo 10 gadu laikā dzīvoklis piedzīvojis trīs četras pārmaiņas. Pēdējās rosinājis ģimenes pieaugums — rotaļu telts un tepiķis ir Jāņa meitiņas saimniecība. Savukārt tētis spriež, ka ar vienu rakstāmgaldu ir par maz. Viņš savus arhīvus mēģina digitalizēt — nesen aizvedis no dzīvokļa teju 15 kilogramus disku. Tomēr par spīti šaurībai, ģimene patur šo sievas īpašumu. "Mūsdienu paaudze dzīvo pēc vērtību skalas, kur pirmajā vietā ir īpašuma vērtība. Jo vara ir nevis tam, kas gudrs, bet tam, kuram ir īpašumi. Nauda ekonomiskās krīzes laikā vairs neko nenozīmē, un atgriežamies pie pamatvērtībām — tas, ko vari izdarīt savām rokām, ir labi," ir pārliecināts Jānis. Cīņa ar šaurību "Dzīvoklis ir jābūvē tā, lai tava miesa un gars jūtas labi tur iekšā, nevis lai ciemiņiem būtu patīkami skatīties uz tavām lietām," saka Jānis, skatoties uz grāmatplaukta pusi. Tas pasūtināts, lai konkrētajā plauktā varētu sarindot, piemēram, mapes, un vienlaikus brīvi pārvietoties gar tām. Jānis novērojis, ka tāda mēbele kā grāmatu plaukts jaunajos interjeros izzūd. "Cilvēki vairs grāmatas nelasa un nekrāj, taču interjerā ir parādījies plazmas televizors — to obligāti vajag novietot mājas centrālajā daļā," Jānis nosmīkņā. Taču pats atzīst, ka arī šajā dzīvoklī ietilpināti četri elektrības pagarinātāji, lai ļautu darboties visām elektriskajām ierīcēm. "Cilvēks vienmēr, kad kaut ko taisa, mēģina atrast kompromisu starp modi, dvēseli un prātu," vēl vienu pārliecību atklāj saimnieks. Balti ķīniešu lukturīši Lai nodrošinātu veselā miesā veselu garu, Jānis iesaka — katrā mājā noderētu pa hanteļu pārim. Tā kā viņš brauc ar velosipēdu un skrien, esot jānomaina divas trīs sporta drēbju kārtas un veļas mašīna jādarbina katru dienu. Tāpēc Jānis sapņo par sporta tērpu nodaļu dzīvoklī. Vēl arī viņam nezūdot vēlme varbūt nodalīt darba zonu no apvienotās telpas. Bet no daudzajiem ceļojumiem atvestās piemiņas lietas gan te jāmeklē rūpīgi, jo Jānis uzskata, ka nav bezgaumīgi jāpierūmē siena ar 15 Āfrikas valstu maskām tikai tāpēc, lai parādītu, ka viņam tās ir. Šādas atmiņu lietas noglabātas pūra lādē dzimtas mājās ārpus Rīgas. Taču Vecrīgas šaurība mudina domāt radoši — ap cauruli pie sienas apritināta virtene ar baltiem ķīniešu lukturīšiem. "Viss tā vienkārši, bet rodas sajūta, ka tuvojas svētki," Jānis paskaidro. Ziemassvētku eglītei šeit gluži vienkārši nebūtu vietas. Toties te plauktos rindojas neoriģinālas formas pudeļu kolekcija. Starp grāmatām dažādi nieciņi, ko rokās var paņemt arī bērns — fosiliju vabole no Madagaskaras, Dakaras tuksneša vidū atrasts gliemežvāks. Un, protams, grāmatas meitai par Vinniju Pūku un Mazo Princi.