"Kolēģi saka – profesionālais kretīnisms," smaida Valters Samariks, raksturojot, kā meža zinātnieks raugās uz mežu ārpus saviem darba pienākumiem. "Protams, sanāk skatīties citādi. Ieej mežā un redzi nevis: "Aha, koki!", bet gan – tāds augstums, tāds caurmērs, tāds meža tips, tāda valdošā koku suga," viņš atzīst, tomēr norāda – šāds ietrenētas acs niķis mežu "noskenēt" no zinātniskā viedokļa nebūt netraucē dabu un tās skaistumu vienkārši arī baudīt. Mežā Valters ir bieži, un uzturēties tajā tikai darba dēļ vien viņam ir par maz, arī brīvajā laikā viņš vai nu dodas medībās, vai brauc staigāt pa dabas takām, bet ikdienā studē doktorantūrā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (kas iepriekš saucās Latvijas Lauksaimniecības universitāte, LLU) un ir zinātniskais asistents Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā Silava. Kā jaunais pētnieks viņš jau saņēmis nozares atzinību un kopā ar kolēģiem pēta koku vēja noturību, kā arī oglekļa dioksīda līmeņus Latvijas mežos.
Mežu iemīlēja medībās
Valters ir no Valkas. Jau kopš pusaudža gadiem viņš sāka doties onkulim līdzi uz medībām, un palēnām dzīvošanās pa mežu kļuva par noturīgu paradumu. Pēc vidusskolas puisis gan nevarēja izlemt, ko tālāk mācīties, tāpēc paņēma brīvu gadu pārdomām. Mēģinājums apgūt loģistiku profesionālajā skolā Igaunijā ātri lika saprast, ka tas nebūs īstais ceļš. Vēlāk vērtīgu ideju pameta tas pats onkulis, kas Valteru bija iepazīstinājis ar medību procesu, – varbūt jāpamēģina mežzinātnes studijas LLU?
Valters iestājās LLU Meža fakultātē un nevīlās – interese par mežu mācoties auga, arī kursabiedri bija draudzīgi, atsaucīgi un izpalīdzīgi.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 12. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!