"Frintlīgajā diža auguma runcī, kas mani sagaida priekšnamā, grūti pazīt Ineses aprakstīto toreizējo minkānu. Vaideru jaunākā meita Līga ir kaķu fane, un, tikai pateicoties viņai, divus gadus pēc iepriekšējā runcāna Murīša pazušanas mājās paslepus tika atnests mūsu stāsta galvenais varonis.Mura pēctecisInesei Vaiderei kaķi patikuši kopš bērnības. It īpaši lauku pelēkstrīpainie. Viens no pašiem mīļākajiem bijis Muris, kurš pratis gan bumbiņu spēlēt, gan uzlēkt uz kliņķa un attaisīt durvis. Viņš bija ļoti pieķēries tieši Inesei, visur sekojis viņai pa pēdām, bet, kad Inese aizbrauca, kļuvis ļoti nikns. Tas Muri arī pazudināja. Reiz, kad Inese atkal bija projām, viņas mamma atbrauca palīdzēt ģimenei saimniecībā un nokļuva slimnīcā, jo Ineses mīļais, gudrais jēriņš Muris bija saplēsis viņai seju un arī kājas. Tagad Inese un Arturs domā, ka pie vainas bijuši hormoni, jo kaķis nebija kastrēts. Tā vai citādi, bet Muris tika aizvests uz laukiem starp Daugavpili, Līvāniem un Preiļiem pie Artura mammas, tur saplosīja arī viņai kāju, izskrēja no mājas un kopš tā laika Muri vairs neviens nav redzējis. Vaideri spriež - viņš nākot atpakaļ uz Rīgu. Arturam un Inesei tā laika notikumi lika izdarīt dzelžainu secinājumu - ja kaķis dzīvo mājās, obligāti jākastrē.Likvidē vīrieša godībuPagāja divi gadi, un Līgas dzimšanas dienā meitas draugs ne bez viņas ziņas pa kluso atnesa mājās rudu nelaimīgu sīkaļu. Ko darīsi? Attārpots, izmazgāts, paēdināts kaķis drīz vien ieguva īsta runča formu un veselību. Pasē jaunajam ģimenes iemītniekam tika ierakstīts vārds un uzvārds - Roberts Vaiders. Gadu nodzīvojis Vaideru maizē, Robis pieņēmās spēkā un pašapziņā tik tālu, ka Kaltenē gandrīz skrandās saplosīja kaimiņu runčuku, četrus gadus veco Mikiņu, un Latgales laukos Robis jau staigāja, skaļi aurēdams. Arturs atceras: "Robis bija dūšīgs, un tā vīrieša godība - kā zilonim. Braucot atpakaļ, Rīgā Robi aizvedām uz veterināro klīniku. Tagad mums ir zelta kaķis, jo pēc operācijas pilnībā mainījās viņa raksturs, Robis kļuva mīlīgs, ap mājām Kaltenē vai laukos staigā pa perimetru, nekur projām neiet." Arturs noliedz izdomājumus, ka kastrēti kaķi ir slinki, tikai ēd un guļ un uz pelēm pat sapņos neskatās: "Robis ir īsts peļu bende - stundas laikā noķert četras vai piecas, tas ir teju vai ikdienas rituāls. Mazākās apēd uzreiz, lielākās nes mums atrādīt. Diemžēl par viņa upuriem kļūst arī dažs labs mazputniņš." Inese sirsnīgi aizstāv ģimenes dārgumu: "Globālu problēmu mums ar Robi nav bijis. Ne viņš ko saskrāpējis, ne saplēsis, nu - ja neskaita nogāzto banānkoku un talantu pašrocīgi atvērt ledusskapi, kura perforācija jau sadriskāta."Robis lidoGandrīz neticams ir stāsts par tolaik aptuveni gadu vecā Roberta lidojumu lejā no ceturtā stāva. Bija tā - Inese apslimusi, ārstējas mājās, Arturs strādā redakcijā. Pēkšņi Inese pamana, ka virtuvē vaļā logs un Robis aizgājis pa dzegu! Viņa zvana vīram, bet, kamēr viņš atskrien mājās, kaķa uz dzegas vairs nav! Pēc ilgākas meklēšanas runci asiņainu, ar sadauzītu purniņu atrod pagalmā zem kādas mašīnas. Robis bija guvis arī plīsumu gurnā, bet veterinārārsts mierinājis: "Ja kaķim kauli vienā istabā, būs dzīvotājs!"Citā reizē Robis tik ilgi skatījies uz skaisto kaķenīti trešajā stāvā, kamēr izvēlies un nokļuvis pie savas Džuljetas uz balkona. Ko darīt? Svētdienas vakars, tajā dzīvoklī neviena nav! Arturs ar meitu ieklājuši grozā Roberta paklājiņu, grozu iesējuši virvē un nolaiduši uz apakšējā balkona. Roberts paminstinājies, iekāpis grozā un atgriezies mājās!Mēs ar RobertuKopš Ineses un Artura Vaideru abas meitas un mazdēls nedzīvo kopā ar vecākiem, Roberts ar pilnām tiesībām ieņēmis viņu vietu savu saimnieku mājā. Tiesa, Līga, savā dzīvē aizejot, gribēja ņemt Robertu līdzi, bet - kas viņai deva? Bija vien jāiegādājas pašai savs kaķis. Tagad Roberts ir Artura vienīgais sabiedrotais mājās, kad Inese aizbrauc uz Eiropas Parlamentu, un katra saruna ar dzīvesbiedri pa telefonu Arturam sākas ar vārdiem: "Mēs abi ar Robertu…" Runcis ir ļoti komunikabls. Pāri viņš nevienam nekad nav nodarījis, klēpī sēdēt nemīl, ja tikai paretam Inesei, bet skaistais rudulis visur ir klāt, vēro notiekošo. Ja atnāk kāds meistars, Robis nenolaiž no viņa acis, šķiet, cenšas apgūt jaunas amata prasmes. Kāds ģimenes draugs Robertu trāpīgi nosaucis par suni kaķa ādā. Gan Rīgas dzīvoklī, gan Artura laukos Latgalē, gan ģimenes vasaras mītnē Kaltenē Roberts uzmana savus mīļos, kopā ar viņiem staigā gar jūru un upi un ļoti uztraucas, ja kāds aizpeld un ilgi nenāk krastā. Kopā ar Inesi un Arturu Roberts iet pirtī un pat sēž saunā. Protams, runcāns izkarojis sev vietu arī gultā un nereti izstiepjas tajā visdīvainākajās pozās. Kad Inese ir mājās, viņa ir Roberta "māte barotāja", un Arturs ir pārliecināts: "Laikam jau barībai pievienota kaķu narkotika, jo, tikko Inese sāk čaukstināt paciņu, Robis atmostas no visciešākā miega un diedz uz virtuvi."Inese un Arturs Vaideri par Robertu var runāt ilgi. Atliek tikai piebilst, ka Roberts ar savu ģimeni dzīvojies gan viesnīcās tepat Latvijā, gan veiksmīgi filmējies kādā reklāmas rullīti, gan šā gada februārī pat piedalījies Ineses Vaideres grāmatas Misija Latvijai atvēršanas svētkos Latviešu biedrības nama Zelta zālē, kur pašsaprotami, mierīgi ar cieņu defilējis starp daudzajiem aicinātajiem viesiem. Inese saka: "Bet kā gan citādi, tur bija visa mana ģimene, un Roberts ir viens no mums!"
Roberts Vaiders. Suns kaķa ādā
Dievs katru noliek savā vietā. Tā arī rudais runcis Roberts divu mēnešu vecumā pirms vienpadsmit gadiem no Talsu dzīvnieku patversmes nokļuva tagadējās Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres (Vienotība) un sporta žurnālista, mana ilggadējā kolēģa laikrakstā Diena, Artura Vaidera ģimenē. Inese saka: "Nav grūti mīlēt gudru un skaistu būtni, bet Robis bija netīrs, nošņurcis, kaulains radījums, turklāt vēl ruds, bet man patīk īstie Latvijas kaķi - pelēkstrīpainie.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.