Smalko aprindu modiste
Pēc Staļina nāves 1953.gadā Hruščova atkušņa laikā Padomju Savienība mazliet pacēla dzelzs priekškaru, un Maskava sāka organizēt ārzemju braucienus, kuros piedalījās rūpīgi atlasīti cilvēki — politiķi, valstsvīri un viņu ģimenes locekļi, inteliģences pārstāvji — literāti, zinātnieki un mākslinieki. Arī katrai no 15 draudzīgajām republikām šādos braucienos tika atvēlētas vairākas vietas. 1956.gada pašā vasaras nogalē uzaicinājumu ar kuģi Pobeda piedalīties trīs nedēļu ilgā ceļojumā apkārt Eiropai saņēma arī Latvijas mākslinieki Džemma Skulme un viņas dzīvesbiedrs Ojārs Ābols.
Džemmai, spilgtai un elegantai jaunai sievietei, dažās dienās nācās ne tikai nokārtot brauciena dokumentus, bet arī padomāt par līdzi ņemamiem tērpiem. Viņa taču pirmo reizi būs Eiropas valstīs, par kurām tik daudz dzirdējusi no vecākiem! Džemma steigšus devās pie drēbniekmeistares Martas Rībeles. Džemma atceras: "Apģērbs man vienmēr bijis nozīmīgs. Mēs lepojāmies, ka esam no Latvijas, gribējās būt citādiem. Martiņa nebija mudināma. No manas mammas māsas Amerikā sūtītiem audumiem viņa uzšuva trīs skaistas kleitas. Uzproves sekoja cita citai. Viena kleitiņa, kurā es nofotografējos pie Eifeļa torņa, bija Odrijas Hepbernas stilā. Krētas kleitiņa, kā es to nosaucu, bija ar kļoša (saules griezums — red.) apakšdaļu, viegla un eleganta. Tā man saglabājās vēl ilgus gadus."
Martas Rībeles dažās dienās uzšūtās kleitas kļuva par apbrīnas objektu pussimtam ceļotāju uz Pobeda. Starp zilā, violetā vai brūnā panbarhatā (tolaik Padomju Savienībā modē esošs un grūti dabūjams pana audums) tērptajām sievietēm un vīriešiem varas nomenklatūrai raksturīgos zili pelēkos uzvalkos ar platām biksēm abi latviešu mākslinieki izskatījās, kā no Parīzes modes žurnāliem tieši uz kuģa uzkāpuši. Vieglās, lieliski piegulošās un elegantās Džemmas kleitas no neredzētiem audumiem un Ojāra pie kāda ne mazāk slavena ebreju skrodera uzšūtās šaurās bikses, kas tolaik nāca modē Rietumos, izsauca ceļabiedru apbrīnu. Marta Rībele jeb Martiņa, kā viņu sauca klientes, tērpus Džemmai Skulmei šuva daudzus gadus, un tie vienmēr piesaistīja uzmanību.
PARĪZES GAISOTNE BAZNĪCAS IELĀ
Atmiņas ritinot, krēslainā rudens vakarā Džemmas Skulmes Mežaparka mājas milzīgajā viesistabā zāļu tēju malko arī drēbniekmeistares meita arhitekte Gunta Rībele un viņas māsīca Ināra Vulste. Es vienīgā no klātesošajām neesmu bijusi Martiņas kliente.
Latvijas brīvvalsts laikā Rīga bija skaista un bagāta pilsēta, un arī sievietes gribēja būt skaistas. Vēlējās neatpalikt no Parīzes modes tendencēm. 30.gadu vidū Rīgā, Baznīcas ielā, savu uzņēmumu atvēra Marta Voiskis — kvalificēta drēbniekmeistare, Latvijas Amatnieku biedrības biedre. Tikko uzceltajā namā viņa īrēja četristabu dzīvokli, kurā divas istabas bija atvēlētas darbnīcai, divās citās dzīvoja meistare pati. Par izpildītājām pie Martas strādāja astoņas šuvējas. Lielākā un gaišākā istaba bija atvēlēta tērpu konstruēšanai un uzlaikošanai. Martiņas meita Gunta Rībele atceras: "Nekā īpaša tajā istabā nebija. Prātā palicis spogulis pa visu sienu un milzīga misiņa lustra pie griestiem. Reiz tā nogāzās uz grīdas ar visām kleitām, kuras mamma steigā nereti mēdza pakarināt uz gaismekļa."
Džemmas mamma latviešu tēlniece Marta Liepiņa-Skulme brīvvalsts laikā pāris reižu sezonā šuva apģērbu pie tā laika labākās Rīgas modistes Jirgensonkundzes, bet mēteļus pie Blumberga. Taču drīz tēlniece kļuva par Voiska jaunkundzes klienti, viņu ieteica vīra Dailes teātra dekoratora Oto Skulmes draugs un palīgs Pauls Šīrants. Voiska jaunkundze šuva nevainojami. Tāda līmeņa šuvējas tolaik sauca par modistēm vai drēbniekmeistarēm. Martiņai bija īpaša, gluži vai parīzietes modes izjūta.
Līdz 12 gadiem meitai Džemmai Marta Liepiņa-Skulme apģērbu šuva pati. No pusaudžu vecuma Džemmai tos darināja Martiņa. Džemma modisti pazina kopš bērna kājas, jo bieži devās mammai līdzi uz pielaikošanu Baznīcas ielā. Nereti viņas pavadīja arī Džemmas tēvs Oto Skulme. Māksliniece atceras, ka Martiņa "vienmēr ļoti glīti izskatījās. Viņai bija laba figūra, apaļīga sejiņa ar smalkiem vaibstiem, smalkas rokas un lokani, stipri pirksti". No drēbniekmeistares allaž vēdījusi smalka tabakas smarža. Meita Gunta to apstiprina: "Veidojot tērpu konstrukcijas jeb piegrieztnes, ko uzskatīja par galveno darba sastāvdaļu, mamma savās telpās dūšīgi pīpēja." Tieši smēķēšana Martiņai vēlāk radīja problēmas ar kuņģi, un viņa meklēja palīdzību pie savas klientes pazīstamās uztura zinātnieces profesores Ksenijas Skulmes.
CITI APGRIEZIENI
1940.gads pārvilka svītru Voiska jaunkundzes darbībai un plāniem. Padomju vara atsavināja Martiņai septiņas Singer šujmašīnas, atstāja tikai vienu. Viņa nedrīkstēja nodarbināt arī palīdzes šuvējas. Otrā pasaules kara gados jeb vācu laikā Martas darbnīcā gan palaikam strādāja kāds palīgs, tika iegādāta vēl viena šujmašīna, taču atjaunot agrākos apgriezienus vairs nebija iespējams. Karam ejot uz beigām un atceroties notikumus pirmajā krievu gadā, Marta gatavojās bēgt uz rietumiem. Viņa gaidīja no vecāku mājām ierodamies māsu, ar kuru kopā taisījās pamest Latviju. Taču māsa aizkavējās, un viņas vairs nepaspēja aizbraukt.
1945.gadā Marta Voiskis apprecējās ar Eduardu Rībeli. Pēc gada ģimenē piedzima meita Gunta. Marta sāka strādāt Latvijas apģērbā par piegriezēju. Tā bija lielražošana, darba apstākļi smagi. Priekšnieki — bijušie armijnieki — neko nejēdza apģērbu šūšanā, toties darbinieki — agrākie drēbniekmeistari — bija uz goda. Kā labu sava darba pratēju Martu sāka sūtīt uz Vissavienības kvalifikācijas celšanas kursiem Maskavā un toreizējā Ļeņingradā. Vēlāk viņa septiņus gadus strādāja par pasniedzēju 16.šuvēju arodskolā. Taču tad, aizbildinoties ar veselības problēmām, Marta aizgāja no valsts darba.
Gunta gāja skolā, bet Marta Baznīcas ielas dzīvoklī uzmanīgi sāka šūt apģērbu savām klientēm. Gunta brīnās, ka visu nākamo gadu laikā mammas nelegālo ražošanu "neredzēja" citkārt tik acīgās kontrolējošās iestādes: "Mājā dzīvoja iebraucēji un padomju iestāžu vadītāji. Varbūt iedarbojās mammas personības šarms un labā satikšanas spēja, varbūt viņa šuva augsto priekšnieku sievām, kas zina!"
1966.gadā Marta Rībele pensionējās. Gunta atzīst, ka mammas darba pirmā zelta desmitgade bija Latvijas laika 30.gadi, nākamā — pēc aiziešanas pensijā. Laimīgā kārtā abās desmitgadēs bija līdzīgas modes tendences — apģērbā tika uzsvērta elegance un sievišķība.
Martas klientes cita citu nepazina, jo meistare uzlaikošanu iekārtoja tā, ka viņas nekad nesatikās. Gunta zina teikt, ka tā bijusi smalka publika — ministru sievas, dakteres, zinātnieces un mākslinieces. Viņa atzīst, ka mammai bija savas mīlules, to vidū Marta Liepiņa-Skulme un viņas meita Džemma, dzejniece Ārija Elksne un arī krustmeita Ināra Vulste. Džemma saka — Martiņa bija šuvēja ar mākslinieces dvēseli.
Pirmais Martiņas šūtais apģērbs Džemmai bija balts mētelītis ar ziliem rāvējslēdzējiem uz kabatām. Drīz pēc tam viņa meitenei uzšuva tumši zilu kostīmu. Džemma uzskicē to pēc atmiņas un komentē: "Man toreiz krūšu vēl nebija. Martiņa izdomāja mazas plisētas kabatiņas uz krūtīm, mazu lentīti uz tām un delikātu kantīti, lai krūtis mazliet būtu jaušamas."
KATRU REIZI JAUNĀ DĒKĀ
Martiņai patika strādāt ar skaistiem un kvalitatīviem audumiem. Kara laikā tos varēja iegūt, piemēram, maiņas ceļā. Džemma atceras, ka "doičmarkām vācu laikā nebija nekādas vērtības, bet pie mākslinieka atnāk kāds, kas grib bildi, un piedāvā — es jums, Skulmes kungs, varu iedot desmit kilogramu cukura, žāvētu gaļu un audumu, bet jūs man to gleznu". Pēc kara Martai Liepiņai-Skulmei skapī vēl ilgi glabājās dažs labs interesanta auduma gabals. Modē bija apģērbu kombinēt no diviem dažādiem audumiem. Aktuāla lieta bija teilītis — cita auduma ielaidums apģērbā. Džemma smej "visas vienos teilīšos staigājām".
Ap 50.gadu vidu Džemmas mātesmāsa Marija un māsīca Viviana no Ņujorkas sāka Skulmju ģimenei sūtīt modes žurnālus un audumus, jo "es viņām rakstīju, ka mums ir laba šuvēja. Žurnālus bieži vien no paciņām izzaga, bet audumi atnāca".
Martiņa viegli piekrita sarežģītiem fasoniem un nekad neteica — nē, mēs to nevarēsim uztaisīt. Viņa šuva nevis to, kas modē, bet tērpus, kas cilvēkam piestāv. Gunta uzsver, ka mamma redzēja savas klientes kā rentgenā, zināja, kādas auguma nepilnības jānoslēpj, kas jāizceļ. Ar katru tērpu viņa metās kā jaunā dēkā, sēdēja, pīpēja un izgudroja, kā panākt iecerēto modeli.
Ināra Vulste rāda savu kāzu fotogrāfiju: "Krustmāte man šuva labprāt un daudz, viņa teica, ka man ir īsts modeles augums. 1958.gadā, kad precējos, garas, baltas kāzu kleitas bija retums, un, ja kādai tāda bija, noteikti ar garām piedurknēm un slēgtu augšu, bet tante bija avangardistiska un drosmīga. Viņa man uzšuva šedevru — neiedomājami sarežģītas konstrukcijas klasiski drapētu garu, baltu kleitu ar kailiem pleciem. Laulājāmies Jēzus baznīcā, un cilvēki stāvēja un brīnījās."
GANDRĪZ IEKRĪT LOGĀ
Džemma Skulme ar savu pirmo vīru Artūru Dimiteru sarakstījās 1947.gada maijā Ļeņingradā, kur aktieris tobrīd filmējās. Taču Artūra māte uzstāja, ka laulības bez Dieva svētības nekur neder, tāpēc viņi salaulājās Rīgā Pāvila baznīcā. Džemma tolaik jau gaidīja bērniņu. Viņa pati uzzīmēja kleitas modeli, un no Martas Liepiņas-Skulmes skapī atrasta pelēka zīda auduma modiste viņai uzšuva līgavas kleitu. Nekāda plīvura, protams, nebija. Džemma atceras: "Ļoti jau ievilku vēderu, bet Martiņa noteikti nojauta, ka esmu gaidībās, un uztaisīja tādu interesantu griezumu."
1953.gadā Džemma Skulme izšķīrās ar Artūru Dimiteru un tajā pašā gadā sarakstījās ar mākslinieku Ojāru Ābolu. Likteņa ironija — atkal tas notika Ļeņingradā, kur abi studēja aspirantūrā. Toreiz kāzu kleita netika šūta. Vēlāk, kamēr vien Martiņa vēl šuva Džemmai, Ojārs labprāt piedalījās auduma izvēlē, tērpa modeļa apspriešanā un laikošanā. Viņam bija laba stila izjūta un mākslinieka redzējums. Martiņas meita Gunta tolaik vēl bija jauna meitene. Viņa nereti uzkavējās mātes darbnīcā: "Ojārs ātri atrada kopīgu valodu ar manu mammu. Uzlaikošanā visi trijatā sprieda, mērīja un vērtēja, Ojārs skraidīja un mērīja proporcijas gaisā no tuvuma un tāluma un reiz gandrīz iekrita logā."
Izvaicāta par citām mammas klientēm, Gunta spilgti atceras tikai dzejnieci Āriju Elksni. Mammai viņu rekomendējusi bijusī Arhitektu savienības sekretāre. Viņa pie Elksnes, kura tolaik strādāja par ārsti Ķemeros, dakterējusies. Īpaši Gunta atceras Elksnes laimīgos gadus, kad viņa dzīvoja ar operdziedātāju Miķeli Fišeru: "Ārija bija klusa un maiga sieviete, viņa atstāja uz mammu dziļu iespaidu ar savu talantu un personību. Dzejniecei ļoti patika drapēti, mīksti krītoši pasteļkrāsas tērpi. Savā laimīgajā laulībā viņa gribēja būt ļoti, ļoti skaista. Mamma dzejniecei šuva visu, sākot ar mājas tērpiem un beidzot ar izejamām kleitām, kostīmiem un mēteļiem. Uzlaikošanā abas sarunājās siltā, maigā un rāmā garā. Dzejniece savos tērpos izskatījās cēla un sievišķīga. Ārijas kundzei pielaikošanā vajadzēja eņģeļa pacietību un lielu izturību, bet viņa tikai jauki smaidīja, raugoties uz sevi spogulī."
Martiņai bija daudz franču un amerikāņu modes žurnālu. Viņa tos bija izšķirstījusi un ierakstījusi atmiņā, bet nekad modeļus nekopēja. "Katram tērpam mamma radīja mazu skicīti, kurā iezīmējās konstruktīvās līnijas, tad kārtējo reizi pārbaudīja dāmas "90—60—90". Ja mēri neatbilda iepriekšējā šūšanas reizē grāmatiņā ierakstītajam, viņa visu līdz milimetram pārmērīja no jauna. Neatceros, ka, piegriežot audumu, mamma būtu pieturējusies pie "septiņas reizes nomēri, tad nogriez". Viņa bija droša par savu konstrukciju un varēšanu. Martiņasprāt, tērpam bija divas svarīgas detaļas — apkakles griezums un forma un kabatas. Tām bija jābūt tik pareizām, ka daļše ņekuda (tālāk nav kur — krievu val.). Uzlaikošanā viņa pielaikoja tikai šīs divas detaļas, jo pārējais jau bija kārtībā," atminas Gunta.
Kā kuriozu Gunta atceras norēķināšanos ar Martiņu par padarīto: "Tādos brīžos mūsu mājā sākās mazās vēršu cīņas. Māte nosauca maksājamo summu, dāma, uzskatot, ka par darbu pienākas vairāk, pielika lieku naudaszīmi klāt. Tad viņas viena otru dzenāja pa istabu, šo naudaszīmi plivinot kā apmetni, kamēr abas nogura, panāca kompromisu un noslēdza pamieru līdz nākamajai šūšanas reizei."
Modistei vislabāk patika šūt kāzu kleitas, kostīmus un siltus mēteļus no ļoti smalkiem audumiem. Gunta domā, ka "mammas darinātajos dāmu apģērbos bija kāda mistiska — visi tērpi, atdodot kundei, izskatījās jau it kā savai valkātājai piederoši un ērtībai pat ienēsāti, turpretī kāzu kleitas bija neiedomājami nevainīgas. Kāzu procesijā līgavas savās kleitās izplauka un uzziedēja".
Gunta arī atceras, ka Martiņai nepatika falši modeļi, kuros bija kāda samākslota "broša uz fasādes", kāda poga, ar kuru neko nevarēja aizpogāt, kabata, kurā neko nevarēja ielikt. Viņa tādās reizēs lietoja no meitas Guntas aizgūto arhitektu teicienu — tas nav tektoniski!
Kad 1976.gadā Guntai piedzima meita, Martiņa vairs nešuva, bet nodevās mājas dzīvei un mazmeitiņas — arī Martas — audzināšanai. Abas Martas — vecmāmiņa un mazmeitiņa — dzimušas vienā dienā, 30.jūnijā.
Izcilā modiste aizgāja mūžībā 1989.gadā astoņdesmit viena gada vecumā. Tad jau bija pagājuši drēbniekmeistaru laiki Latvijā. Cilvēki sāka iegādāties gatavos apģērbus, bet lepnākās dāmas, izstāvēdamas garu garās rindas un bieži vien izmantodamas blatu, pasūtīja tērpus slavenos modes namos, piemēram, Baltijas modēs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.