Kā stāstījuši vietējie ļaudis, ciema tuvumā pinkaino milzeņu pulciņš manāms vai ik dienas. Iemācīties mūslaikos sadzīvot ar sumbriem, kas agrāk bijuši izplatīti visā Eiropā, nav viegli. Tas vēl nekas, ja viņi rāmi pagrauž kādu bieti zemnieka tīrumā vai apguļas kaut kur vagās pasildīties saulītē. Daudz grūtāk aprast ar skatu, ka prāvs sumbru bars brāžas pāri laukiem "kā smags viesulis", atzīst cilvēki.
Tiskūnu ciema sabiedriskās padomes vadītājai Vidai Vansevičienei nācies dzirdēt ne vienu vien tēlainu un smieklīgu stāstu par to, kā vietējie ļaudis satikušies ar sumbriem. "Kamēr klausos, tikmēr nāk smiekli, bet šovasar sēņodama pati satiku sumbru - nu, kad tāda masa aizlēkšo tev garām, visi joki acumirklī aizmirstas," viņa atzinusi.
Ciema iedzīvotāja Elēna Dumbinskiene avīzei pārstāstījusi sava kaimiņa piedzīvojumus - sastopot mežā vairākus sumbrus, vīrs devis kājām vaļu un ... ieskrējis tieši mežacūku pulciņā, kas vēl tikai vairojis viņa pārbīli.
Viņas dēls Aidans Dumbinsks saka, ka pasācis sumbrus skaitīt - ne tik daudz dēļ pētnieciskas intereses, kā cenšoties noteikt kaitējumu, kas nodarīts viņa tīrumiem.
"Vakar savos laukos saskaitīju septiņus, bet citkārt vienā dienā gadījies redzēt no 25 līdz 40. Vai varat iztēloties, kas paliek pāri no sējumiem, ja tos izbradā 160 spēcīgas kājas? Izskatās, it kā tanks būtu gājis pāri," dalās bēdās zemnieks. Viņš neslēpj, ka mēģinājis saņemt no valsts kompensāciju, bet bez panākumiem.
Dumbinska kaimiņš Roms Būgs stāsta, ka mēģinājis sumbrus aizdzīt no saviem laukiem, bet nobijies. "Pīpinādams piebraucu ganāmpulkam pavisam tuvu, bet šie pat nereaģē. Reaģēt nācās man pašam - iztēlojos, kas būs, ja viņi saskaitīsies un nāks man virsū, un ātri vien devos prom," viņš atceras.
Ķēdaiņu mežniecības mežzinis Jozs Girins stāsta, ka mežā pie Tiskūniem sumbri apmetušies aptuveni pirms desmit gadiem un acīmredzot netaisās doties projām.
Mežsargs Ernests Pocjus saka, ka pats nesen vērojis laukos ganāmies divas sumbru saimes - vienā 12 un otrā 20 dzīvniekus. "Tiešām iespaidīgs skats," viņš atzinis.
Vienīgā Lietuvas sumbru audzētava, kur šos dzīvniekus bez bažām var apskatīt tuvplānā, atrodas Panevēžas rajona Pašiļos. Kā uzskata tās ilggadējs darbinieks Rīts Papšis, kas nereti tiek dēvēts par Lietuvas galveno sumbrkopi, šie dzīvnieki pēc dabas ir diezgan mierīgi un pirmie cilvēkam neuzbrūk.
Visiem, kam sumbri vieš bailes, speciālists ieteicis aizbraukt uz Belovežas gāršu Baltkrievijā. "Tur gadās redzēt, ka sumbri atklīst uz ciemu un mierīgi pienāk paskatīties, kā sievas pļavā slauc govis, bet neviens no viņiem nebaidās," viņš stāstījis.
Līdz XVI gadsimta sākumam sumbri (Bison bonasus) visā Eiropā bija plaši izplatīti, bet tad cilvēku saimnieciskās darbības un negausīgu medību dēļ viņu skaits sāka samazināties un vienubrīd nonāca gandrīz līdz sugas izmiršanas robežai. Lietuvā jau XIX gadsimta vidū sumbru vairs nebija palicis, bet 1919.gadā tika nošauta beidzamā savvaļas sumbru govs Belovežas gāršā, Polijas daļā. Otrā pasaules kara laikā sumbri tika iznīcināti arī bijušās Padomju Savienības teritorijā.
Pēc Starptautiskās sumbru aizsardzības biedrības datiem, starp visiem sumbriem, kas vēl bija izdzīvojuši dažādu valstu zooloģiskajos dārzos, parkos un privātīpašumos, galu galā bija palikuši nedaudz vairāk par četriem desmitiem tīrasiņu dzīvnieku. Vērts atzīmēt, ka lielākā daļa no tiem bijuši "lietuviešu izcelsmes".
Pamazām sumbru populāciju izdevās atjaunot. Radās iespēja šos dzīvniekus audzēt arī Lietuvā. Aptuveni pirms četrdesmit gadiem sumbru audzētavai tikai izraudzīts jauktu koku mežs Pašiļos. Pirmie divi sumbri tika ievesti no Krievijas. Turpmākajos gados tiem sekoja vēl astoņi dzīvnieki, bet 1971.gadā nāca pasaulē pirmais vietējais sumbru teliņš. Pēc kāda laika vairāki sumbri tika izlaisti no aplokiem, lai sāktu veidot savvaļas populāciju. Tiesa, ne visur tas izdevās.
Kā avīzei stāstījis Papšis, Pašiļu audzētavā mīt 16 sumbri, bet savvaļā viņu skaits jau pārsniedzis 40. Visi Lietuvas sumbri dzīvo Panevēžas un Ķēdaiņu rajonu mežos. "Ķēdainiešiem nāksies pie viņiem pierast. Mēs taču negribētu, ka sumbri atkal izzūd, kā reiz tas jau noticis?" viņš vaicājis.
Savulaik speciālisti gan izteikušies, ka Lietuvas mežu masīvi nav tik lieli, lai sumbri tur varētu dzīvot brīvi, tāpēc vēl vairāk palielināt šo dzīvnieku populāciju savvaļā nav paredzēts.
Tomēr malu medniekiem par šādu guvumu nebūtu ieteicams interesēties. 2007.gadā Ķēdaiņu mežniecībā rīkotās medībās kāds Norvēģijas pilsonis nošāva sumbru māti. Toreiz viņam par medību noteikumu pārkāpumu un Lietuvas Sarkanās grāmatas dzīvnieka nogalināšanu bija jāmaksā tikai 5000 litu (1020 latu) naudassods. Kopš tā laika veikta cenu indeksācija, kas paredz vairākas reizes lielāku sodu.